trešdiena, 2011. gada 9. marts

Lode ēdamgaldā

Kāds dīvains raksta nosaukums, daudzi nodomās. Citi iedomāsies par pretstatiem, ko abas nosaukumā ietvertās lietas iemieso – lode – karš un šausmas, ēdamgalds – māju patvērums un miers. Tomēr tieši šāds pretstats jau kādu laiku grezno manas ģimenes virtuvi. Mūsu opis pagatavoja ēdamgaldu no vairākus simtus gadus vecā ozola, ko vētra bija nogāzusi blakus mūsu mājai. Zāģējot ozola stumbru atsevišķos dēļos, zāģis nokaucās vien, uzdūries un uz pusēm pārzāģējis koka vidū iesprūdušu lodi.

Manas lauku mājas atrodas netālu no Kurzemes hercogistes hercoga Pētera laikā plašu ievērību baudījušās, savulaik skaistās Kroņvircavas pils. Viena no pilij piederošajām muižām ir bijusi mūsu mājvietā. Šodien par pagātnes greznību liecina ap trīssimt gadu vecu ozolu un kastaņu alejas abās mājas pusēs, pamatīgi, 1906. gadā izbūvēti pagrabi un mājas bēniņos atrodams sens misiņa jūgendstila lampas rāmis. Muižas ēka pirmā pasaules kara laikā nodega, otrā pasaules kara laikā pagalmā aiz mājas bija kara lazarete un daļu mājas izmantoja gan padomju, gan vācu armija. Par kariem un postu tiešā mājas tuvumā vēl šodien liecina mežā atrodamie ierakumi, kur šodien plašās alās ērti iekārtojušās lapsas.

Sēžot pie sava ēdamgalda parasti prātojam, vai šī varētu būt pirmā vai otrā pasaules kara lode. Sarunu gaitā parasti aizprātojamies tālāk, domājot par šī spilgtā simbola plašāko nozīmi. Latvijas koki ir pilni ar lodēm un Latvijas mežos ir plašas iespējas lapsām rīkot alas bijušajos kara ierakumos. Lai gan pagājušais gadsimts ar diviem postošajiem kariem ir bijis īpaši skarbs, arī iepriekšējie gadsimti latviešiem nav bijuši saudzējoši. Lai gan karus taisa pasaules varenie, tajos cieš “mazais pilsonis”, kam klētī glabājas graudi, kūtī govs un pagrabā kartupeļi.

Biežie kari, posti, izsūtīšanas, bēgļu gaitas, iesaukšanas svešās armijās, latviešiem ir radījuši dažas spilgtas mentalitātes iezīmes, kas mūs padara mazāk spējīgus piemēroties šodienas izaicinājumiem un it īpaši būvēt stipru un modernu valsti.

Pirmā īpašība ir savstarpēja neuzticība, kas rada nespēju sadarboties un atbalstīt vienam otru, jo pierasts, ka aiz stūra vienmēr glūn laupītājs. Otrā īpašība ir īstermiņš, jo nekas nekad nav bijis ilgstošs – latvieši pacēla galvu pirmās atmodas laikā un melnā sotņa nodedzināja to mājas, Latvijas brīvvalsts starp kariem pastāvēja vien 22 gadus. Ilgtermiņa nav un viss labais ātri beidzas. Trešais, sava un savas ģimenes nevis kopējā labuma izjūta. Kad pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās no Kurzemes devās ģimene ar maziem bērniem un lopiem, tas bija viss par ko uztraukties. Pēc kādiem 25 gadiem šie bērni, iespējams, lopu vagonā ceļoja uz Sibīriju, uztraucoties par saviem bērniem.

Šādu īpašību kopums ir nopietns izaicinājums šodien, kad Latvijas valstij ir daudz smagu problēmu – lauku iztukšošanās, draudīga demogrāfiskā situācija. Vācu ekonomists Alberts Hiršmans uzskata, ka, sabiedrībām nonākot grūtībās, tās parasti izvēlas vienu no divām reakcijām – paceļ balsi, mēģinot mainīt situāciju, vai bēg (voice vai exit). Lai latvieši izvēlētos “balsi” nevis bēgšanu, mums jāmācās vienam otram uzticēties, domāt ilgtermiņā un apzināties kopējo labumu, izmantojot gluži jaunu laimes formulu. No nulles summas formulas: jo tev sliktāk, jo man labāk, uz - katra atsevišķs labums veido un pastiprina kopēju labumu. Milzīgs izaicinājums, vai ne?

12 comments:

  1. "Biežie kari, posti, izsūtīšanas, bēgļu gaitas, iesaukšanas svešās armijās, latviešiem ir radījuši dažas spilgtas mentalitātes iezīmes, kas mūs padara mazāk spējīgus piemēroties šodienas izaicinājumiem un it īpaši būvēt stipru un modernu valsti." - Ko tad teikt izraēļu tautai?
    Ja izskaidrojumu vajag meklēt pagātnē, tad es drīzāk raudzītu uz mūsu senču viensētu kultu. Arī šodien - runājot ar labiem draugiem, kam vēl ir tā laime dzīvot laukos, dzirdu - "ideāli, ja man pēc iespējas retāk ir jāiziet no savas mājas (sētas)". Vēl pirms nedēļas runāju ar labu paziņu, kas dzīvo savu senču 18.gs. īpašumā dziļi Vidzemes mežos. Viņa man nosauca uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas lietas, dēļ kurām viņa ir spiesta reizes 3 mēnesī braukt uz pilsētu. Tiek domāts, lai arī to uz pusi samazinātu. Viņas valsts ir viņas lauki, meži un dzimtas mājas.

    AtbildētDzēst
  2. "Lai latvieši izvēlētos “balsi” nevis bēgšanu, mums jāmācās vienam otram uzticēties, domāt ilgtermiņā un apzināties kopējo labumu, izmantojot gluži jaunu laimes formulu. No nulles summas formulas: jo tev sliktāk, jo man labāk, uz - katra atsevišķs labums veido un pastiprina kopēju labumu. Milzīgs izaicinājums, vai ne?"

    Zini, Lolita, Tu laikam visu šo raksti, lai ņirgātos par cilvēkiem. Cilvēki jau gadiem ilgi strādā ar ļoti zemām algām - lai palielinātos uzņēmēju un valsts labums, lai tie varētu nopirkt pamatlīdzekļus un attīstīties, lai palielinātos konkurentspēja...lai beidzot būtu valts uzplaukums. Tikai labs tiek atmaksāts ar ļaunu - ar zagšanu, meliem, krāpšanu.. Ko Tu tagad taisies mums mācīt???

    AtbildētDzēst
  3. Labdien, Zane,

    Agresīvs komunikācijas tonis neveicina diskusiju un labu ideju rašanos. Es nevienu nemācu, es dalos savās pārdomās, novērojumos, analizēju cēloņsakarības, reizēm provocēju, mēģinot izraisīt viedokļu apmaņu.

    Apskatiet iepriekšējo komentāru - ļoti interesanta perspektīva. Ja Jūsu uzskati ir citādi, ar tiem ar interesi iepazīstos, ņemu vērā un ar to palīdzību paplašinu savu skatījumu.

    Ar cieņu,
    Lolita

    AtbildētDzēst
  4. Par kādu uzticēšanos var būt runa, ja elementāri tiek parkapts kriminalikums. Paski man lūdzu Cik cilvēki ir ielikti cietumā par g24 kredītu izzagšanu, cik Par Dienvidu tilta buvēsanas laika izkraptas valsts naudas, Ja kūlturas ministrija taisa mājas lapu pa 700 000 latu, nu kur vēl talak. Pasaki saviem kolēģiem lai beidz zagt un atgriež nozagto, un būs mums visiem laime un uzticēšanās. Ar cieņu Elmo

    AtbildētDzēst
  5. "Es nevienu nemācu, es dalos savās pārdomās, novērojumos, analizēju cēloņsakarības, reizēm provocēju, mēģinot izraisīt viedokļu apmaņu."

    Cilvēku var nogalināt arī absolūti aukstasinīgi - bez ārējas agresijas.
    Nekādu rūpi par tautu no Tevis neesmu dzirdējusi - tikai "gudru" runāšanu. Tā IR ņirgāšanās un tieši tā veicina agresiju. Piedod, neesmu svētā - uz pļauku nevaru atbildēt ar mīlestības pilnu skatienu.

    AtbildētDzēst
  6. "ļoti interesanta perspektīva"
    Tu laikam esi tur kur esi, lai apmierinātu savu ziņķāri - izskatītu dažādas perspektīves, pafilozofētu, padomātu par vēsturi un iespējamo notikumu atkārtošanos, kā izskatās viena tauta citas tautas kontekstā, izdomāt dažādus cilvēku uzvedības moduļus, apcerīgi ielūkotos nākotnē, izdarītu galvu reibinošus "atklājumus", utt. Varētu to visu nosaukt īstajos vārdos, bet lai nu paliek nākamajam rakstam :D

    Par pirmo komentāru - neredzu tur nekā ievērības cienīga ko izskatīt.
    Tā ir mana dzīve, nevis "interesanta perspektīve".

    AtbildētDzēst
  7. Zane, labprāt uzaicināšu Jūs uz kafiju, lai izstāstītu, kāpēc "šeit" esmu un ko seit daru. Kad Jums labāk?

    AtbildētDzēst
  8. Paldies, Lolita. Tas nav vajadzīgs - pagaidām. Tad, kad redzēšu, ka Tu neesi viena no 100nieka nullēm vai lellēm, kura tiek raustīta aiz striķīšiem, tad es pati Tevi uzaicināšu uz tēju. Kopš Tu esi uzņēmusies atbildību par valsti un par cilvēku likteņiem, kas tajā dzīvo, Tu vairs nevari braukt pa virsu - tas viss nāks atpakaļ.

    AtbildētDzēst
  9. Žēl gan, ar tādu attieksmi par Jūsu minēto ideālu grūti, gandrīz pat neiespējami kļūt.

    AtbildētDzēst
  10. Es diemžēl piekrītu Jums, ja vien patiesais stāsts nebūtu daudz tumšāks. Un, ne tādēļ, ka gribu skarbi Jūs norāt kā "priekšstāvju politikas" simbolu, bet tādēļ, ka patiesi apzinos mūsu valstiskuma strupceļu.
    Latviju vienmēr un visos laikos no sūdiem ir izvilkusi zemniecība. Zemnieku bērni, izskolojās pie Hernhūtiešu skolotājiem un konstruktīvi (produktīvi) pretnostājās baltvāciem. Tie izauga zemnieciskās paradigmas pasaulē ar identitāti "lūk mana zeme, mans latviskums, lūk būs mana valts". Šodien mums tādu bērnu gandrīz nav. Pat fiziski.
    Urbaznizēta sabiedrība, kosmopolītu paradigma, pseidoindividuāla jeb totāli manipulējama bezpersoniska ļautiņu masa ar dzīves jēgu baudīt, patērēt. Tie ir globālās spēles noteikumi. Nepiekrīti - nespēlē. Ja nespēlē un pacel balsi, tad paliec kā suns, rejot uz aizejošo karavānu. Ja nespēlē un balsi nepacel, tad vienkārši suns. Ne savās acīs, par laimi. Ticību mums atgriezīs tikai īsta grēku nožēla par savu stulbumu un savstarpēja īsta piedošana, bet kā lai nožēlo un piedod, ja tieši tas sakrātais stulbums tik milzīgs?
    Kur ir zemniecība mūsu valstī? (domāju: kā pasaules saprašana jeb redzējums). Šī paaudze ir antizemnieciska. Pie pirmajām "brīvības cīņām" liela daļa sēdēs skandināvijā, ērtajā Eiropā un nobloķējuši pilnos kontus, uztrauksies pie TV ekrāniem par dažiem latviešu patriotu simtiem, kas tiešām nomirs par savu valsti, atkal sabraukuši uz Rīgas ielām no laukiem. (Es tiešām bez patosa rakstu.)

    AtbildētDzēst
  11. Nesen lidmasina sedeju blakus cilvekam, kurs stastija par to cik liela soka bijis noverojot vertibu izmainas Indija. Ja Gandija laika cilveki ir bijusi nabadzigi, bet tas ir bijis zem goda krapt un zagt, tad tagad tagad izveiciga krapasanas ir kluvusi par vertibu un tiek uztverta ka pozitivas iemanas cela uz labklajibu.

    Es desmit gadus dzivoju Baltija..."atgriezos" uz sejieni ar vertibam, kuras nelava papira lapu izmest atkritumu tvertne, jo ta netiek skirota. Pec desmit gadu plosisanas uz katra sola saskaros nevis ar neuzticesanos, bet ar skaudibu, ka man jau viss ir vieglak.
    Tamdel, lai ari piekritu Lolita, tevis izteiktajam iezimem latviesa vaibstos, es tomer uzskatu, ka plasaka morala problema ir tiesi skaudiba, un kaut kur dzili iesaknojusies dzivnieciska velme nevis veidot un dot, jo tu esi tas stiprakais, bet pec iespejas vairak savakt un atvilkt uz to savu viensetu un pasarg Dies, lai kads tik neredz un neievero cik man ir.

    Neskaitamas reizes esmu dzirdejusi, ka pasreizeja ekonomiska krize pasaule visvaiak ir "morala krize". Es tam piekritu un ipasi izteikti tas ir Baltija. Piedod, bet pirms menesa es izvelejos begt. Jutu, ka slabuma brizos mani iezogas jaunlatviskie vaibsti un tas mani sapurinaja - si ir mana dzive, es nelausos!

    Vakar vakara uz Sveices robezas, kur nepatruleja neviens apstajas masina, izkapa no tas sieviete un kastite ielika deklaraciju - vina bija kaut ko nopirkusi Francija un deklareja, lai velak savai valstij samaksatu muitas nodoklus. Var but ari ta...bet varbut tikai Sveice.

    AtbildētDzēst
  12. Kādu ideālu??? Kas tie par murgiem?
    Par ko ir jākļūst?? Saeima, tas ir kaut kāds pārvērtību šovs?
    Lolita, ja Tu nezini, kas ir jādara, ja nezini, ko ar valsti darīt, kad pie mums ir virtuālas zemestrīces un cunami, tad esi tik godīga pret sevi un citiem - noliec mandātu un beidz tēlot, ka kaut ko saproti no tā visa.
    Tad patiešām varētu rakstīto nobeigt:
    visu cieņu un es lepojos ar Tevi,
    Zane

    AtbildētDzēst