sestdiena, 2011. gada 8. janvāris

Kā apdzīvot valsti

Slutišķi vasarā 

Dabas īpašo untumu apstākļos, kā pašreizējā sniega uzplūdos, parasti iedomājos par Slutišķu ciemu Daugavpils novada Naujienes pagastā. Slutišķi atrodas starp Krāslavu un Daugavpili, Daugavas krastā, piektā Daugavas loka spicē. No vienas puses to ieskauj Daugava, no divām pusēm – īpatnēji, Latvijas apstākļiem augsti Daugavas senlejas pauguri. Šajā ciemā 18.- 19. gs apmetās vecticībnieki un šī vieta ideāli atbilda viņu pašizolācijas vēlmēm. Šodien Slutišķos dzīvo 12 iedzīvotāji, kas, cerams, ir paspējuši iegādāties labi daudz sveces šajā sniegiem pārbagātajā ziemā.

Par Latviju bieži tiek runāts kā par mazu valsti ar mazu nāciju. Manuprāt, patiesība tomēr ir atšķirīga. Patiesībā mēs esam maza nācija, kas apdzīvo salīdzinoši lielu teritoriju. Piemēram, Nīderlandē 16 miljoni iedzīvotāju dzīvo teritorijā (41 tk. km2), kas ir par vienu trešdaļu mazāka nekā Latvijas (64 tk km2). Salīdzinot ar 239 pasaules valstu un neatkarīgu teritoriju iedzīvotāju blīvumu, Latvija ir 175. vietā (http://esa.un.org/unpp/) ar 35 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru. Protams, mūsu iedzīvotāju blīvums ir daudz augstāks nekā, piemēram, tradicionālajā nomadu sabiedrībā Mongolijā, kur 2.6 miljonu iedzīvotāju apdzīvo milzīgu teritoriju un kuru blīvums ir 1.7 iedzīvotāji uz km2. Tomēr, apskatot mazāk ekstrēmus piemērus, ziemeļvalstis Somiju, Zviedriju un Norvēģiju, to iedzīvotāju blīvums ir līdzīgs vai  vēl mazāks nekā Latvijas.

Šajā situācijā ir skaidrs, ka ir nepieciešams konkrēti domāt par to, kā apdzīvot valsts teritoriju. Piemēram, Zviedrijā ilgus gadus ir pastāvējusi tā sauktā “atvērto ainavu” (öpna landskap) politika, kas paredz valsts atbalstu laukos dzīvojošajiem, lai laukus saglabātu neapmežotus.  Iepriekšējā gadsimta 20-30. gados Latvijas valsts sniedza īpašu atbalstu Latgalē, pierobežā dzīvojošajiem ķieģeļu ēku būvniecībai, lai Latvijas austrumu daļa nepaliktu neapdzīvota. Šodien ir skaidrs, ka pilnīgi visu teritoriju vienlīdzīga attīstība Latvijā diemžēl ir nepiepildāms sapnis, kaut vai šādu prakisku iemeslu dēļ – to finansēt var atļauties tikai bagātas valstis, daudzos attālos pagastos nav vairs palikuši iedzīvotāji, kas varētu būt pagastu attīstības dzinējspēks, ir pagasti, kuros zeme pilnībā vai lielā mērā pieder citu Eiropas Savienības valstu, īpaši Skandināvijas valstu, pilsoņiem. 

Šādā situācijā dzīve attālajos Latvijas reģionos var kļūt gan par cietumu, gan īpašu greznību.  Reģionālās attīstības domāšanai jābūt vērstai uz to, lai no “cietuma” atbrīvotu tos, kas piespiedu kārtā šādā cietumā ir iesēdušies, dzīvē piepildot Stratēģijas 2030 “inteliģentās saraušanās” principu (http://www.latvija2030.lv/upload/latvija2030_saeima.pdf), veicinot trūcīgo cilvēku apmešanos tuvāk reģionālajiem centriem, kur tiem pieejamas lielākas personiskās izaugsmes iespējas. Attiecībā uz tiem, kas var atļauties dzīvot laukos kā greznību, tiem vajadzētu kļūt par vietējās rosības dzinējspēku. Tam gan praksē nereti traucē tas, kas tie, kuriem ir pagastu un novadu vadības groži, labāk mēģina stūrēt mirušu zirgu nekā dalīties zirga vadības grožos ar citiem. 




2 komentāri:

  1. Aicinu paiet vienu soli atpakaļ un padomāt, bet vai mums tiešām ir vajadzīgi salidzinoši blīvi apdzīvoti lauki? Galvenais lauku attīstības dzinējspēks ir jābūt lauksaimiecībai.
    Viena no Latgales attīstības problēmām vēstuiski ir bijusi zemes īpašnieku sadrumstalotība. Ir daudz zemes īpašnieku ar mazu platību. Savukārt uz zemes gabala, kas ir 10 hektāri, nav iespējams attīstīt konkurētspējīgu saimniecību.
    Laukos palaikušajiem cilvēkiem nav ne zināsanu, ne vēlēšanās, ne resursu kaut ko mainīt. Tāpēc tas, ka šie cilvēki pamet šo vietu, istenībā ir pozitīvi. Jo pirmkārt atbrīvojas vieta spējigākiem. Otrkārt aizbraukušajam ir iespēja iegūt trūkstošos resursus un atgriezties, lai strādāt jau ar daudz lielāku pievienoto vērtību.
    Un lai cik dīvaini tas neskanētu, pareizāk ir šo procesu paātrināt caur nekustamo īpašumu nodokli. Ar lielākiem nekustamā īpašuma nodokļiem lauksaimniecībā neizmantotai zemei ir iespējams "dīvāna zemniekus" aizdzīt prom, kā arī spekulantiem šāda zeme, kas aplikta ar lielu nodokli arī nebūs interesanta.
    Lielajai cilvēku massai ir jākoncentrējas pilsētās reļionālajos centros un tad mazākās pilsētās ap tiem. Savukārt lauki ir jāatstāj tam kam tie ir paredzēti.
    Guntars Nemiro

    AtbildētDzēst
  2. ha,ha-mēģinājums pierādīt,ka var kaut uzrakstīt arī augstskolas līmenī.. ar visām atsaucēm..:) A par Saeimas un savu darbu Saeimā "slabo" "uzcept" rakstiņu?

    AtbildētDzēst