Pazušana kā pati par sevi saprotama

-   No kurienes tu esi, tev angļu valodā ir vācu akcents, sestdienas rīta ekskursijā jautā līdzceļotājs.

-      Ak, no Latvijas! Es Latvijā biju pirms četriem gadiem, sarunas biedrs turpina, - Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, visi runāja, ka Baltijas valsts būs nākamās, tāpēc es steidzu jūsu valsti apskatīt, pirms tā pazūd no kartes. 

Saprotot, ka šī saruna mani acīmredzami neiepriecina, sarunas biedrs, Šveicē dzīvojošs ungārs, tomēr nenociešas un piebilst: 

-   Bet es tāds nebiju vienīgais, Rīgas viesnīcā, kurā biju apmeties, satiku nīderlandieti, kura minēja tieši to pašu iemeslu savam Latvijas apciemojumam. 

Pēc tam, kad atceļā vēl viens grupas dalībnieks piemin, ka Krievija gar Igaunijas un Latvijas robežu koncentrējusi militāros spēkus (kam iebilstu, un viņš sevi palabo, ka veidojot infrastruktūru to izvietošanai), gatavojoties uzbrukumam Baltijas valstīm, es nolemju nedusmoties, bet mēģināt saprast, kā par kāda cita – cilvēka vai valsts pazušanu var domāt kā par kaut ko pašu par sevi saprotamu un to pārrunāt nevērīgā rīta sarunā. 

Protams, Ukrainas konteksts dara savu. Ukrainas tautas un nācijas liktenis mata galā karājies gadsimtu desmitgadēm. Ukrainas zeme īpašu nežēlību piedzīvojusi daudzu gadsimtu garumā. 

Vieta, ko apmeklējam šodien, Babinjaras grava tam ir simbols. 1941. gadā nacisti Babinjarā nogalināja ap 100’000 Kijivas un apkārtnes ebreju, divās dienās septembrī vien 33’000. Gravas izvēle bija īpaši nežēlīga, dabīgais reljefs nozīmēja, ka ebrejus varēja nostādīt vienā gravas malā, šaut no otras, cilvēkiem pašiem iekrītot kapvietās. Tā vietā, lai atdotu godu nogalinātajiem, padomju vara, protams, ilgstoši šo traģēdiju slēpa, tikai 1976. gadā beidzot, piekāpjoties sabiedrības spiedienam, ļāva uzcelt pieminekli 100’000 nogalinātiem “miermīlīgajiem padomju pilsoņiem”. 

No pieminekļa netālu ir arī 2. pasaules kara ukraiņu nacionālistu masu kapi, kuros pazuda arī dzejniece Olena Teliha, kurai un kuras līdzgainiekiem Babinjaras memoriālā parka malā uzcelts piemineklis, uz kura gan nav minēti ne dzejnieces dzīves (1906-1942), ne citi gada skautļi. Teliha savulaik, par ukariņu sieviešu-intelektuāļu iesaisti ukraiņu neatkarības cīņā rakstīja: 

Pirksti lūzt – gari un slaidi,

Paradumi plīst kā veci kaķi,

Ņemt ieročus rokās,

Sist stipri,

Kad stiprs sitiens vajadzīgs. 

 

Diemžēl ļaunprātīga piederības un identitātes masu iznīcināšana Babinjaras apkārtnē ir sākusies jau gadsimtus agrāk. 1789. gadā Krievijas imperatore Katrīna II izdeva dekrētu par netālu esošā Svētā Kirila klostera likvidāciju un pārvēšanu par psihiatrisko slimnīcu. Sekularizācijas aizsegā Katrīna II īpaši vērsās pret Kijivas klosteriem un baznīcām, jo tie bija ukraiņu nacionālisma un kosaku brīvā gara bastioni. 19. gs. baznīcas darbība un dažas no tās 12. gs. freskām tika atjaunotas. 

Īpašu padomju varas brutalitāti un cinismu apkaime piedzīvoja 1961. gadā, Kureņivkas dubļu plūdu laikā. Sākoties celtniecības bumam Babinjaras gravas apkaimē, gravā tika izveidots dambis, ar kuru tika nosprostota ķieģeļu izgatavošanai nepieciešamā dubļu masa. Lai gan bažas par dambja izturību izskanēja vairākkārt, sociālisma slavinātāji tām neļāva apēnot padomju veiksmes stāstu. Kad dambis tika pārrauts, centrālā Kijiva no Babinjaras tika pārpludināta ar ķieģeļu atlūzām, noslepkavoto ebreju kauliem, dubļos noslīkušo cilvēku sadzīves priekšmetiem un mirstīgajām atliekām. Lai gan pēc šodienas pētījumiem šajā traģēdijā gāja bojā ap 1500 cilvēku, padomju avoti ziņoja par 150 bojāgājušiem. Mirušie ar nolūku tika glabāti dažādās plašas apkārtnes kapsētās, lai neradītu aizdomas par padomju varas izgāšanos.