Ukraina - savienojot cilvēkus

Pēc gara, piedzīvojumiem nabadzīga brauciena vilcienā no Kijivas uz Polijas pierobežas pilsētu Helmu un tad uz Varšavu, beidzot esmu nonākusi Varšavā. Tā kā piedzīvojumiem bagāti ceļojumi no Kijivas ir daudz ierastāki, nebūt nesūdzos, ka šoreiz uz staciju gaisa trauksmju netraucētā Kijivas maija lietutiņā agrā rītā esmu devusies ar kājām, vilciens ne minūti nav kavējies, 10 stundu brauciena kupejas biedrs bijis kluss, ierīcēs pazudis onkulītis un glītā, izveicīgā vilciena pavadone ar pasažieriem sarunājusies čukstus, sarunas aprobežojot ar  - “tēju, kafiju, kādu?”.  

Vēlā vakarā uzzinājusi, ka Varšavas viesnīcā sauna atvērta visu diennakti, lūdzu miega rūķi pastāvēt pie ratiem un dodos turp, mazliet palutināt garajā ceļošanas dienā sasēdētos kaulus. Kad patīkams jauneklis paskaidro, ka sieviešu un vīriešu saunas te esot atsevišķi, diskrēti  ieslīdu mazā sieviešu saunas kabīnē starp divām sarunā iegrimušām jaunām sievietēm. Tik mazā telpā sarunā, protams, drīz vien tieku iesaistīta arī es. 

Jaunā sieviete pa labi ir no Polijas, bet dzīvo Londonā. Jaukais vīrietis, kurš man pirms minūtes paskaidroja saunas lietošanas noteikumus, ir viņas draugs, Londonā dzīvojošs Latvijas pilsonis, kurš latviski gan nerunājot. Jaunā sieviete pa kreisi ir no Ukrainas, pašlaik dzīvo un strādā Zviedrijā un sava Zviedrijas darba devēja uzdevumā dodas uz Ukrainu, lai saprastu, kā visjēgpilnāk sniegt atbalstu Ukrainas kara veterāniem un viņu ģimenēm. Jau tagad apmēram 20% ukraiņu ģimenēs ir kara veterāni. Tas, protams, rada sarežģījumus un spriedzi, ar kuru ukraiņi vieni paši nevarēs tikt galā. Kā saka – “karā aizgāja viens cilvēks, bet atnāca jau pavisam cits.” 

Īsā sarunā ar Anastasiju noskaidrojam, ka mums ir daudz kopīgu interešu un es apsolu viņu iepazīstināt ar savu Kijivas karstās jogas studiju, kur no visām pilsētām, kurās darba gaitās esmu šādas studijas uzmeklējusi (Parīze, Berlīne, Vašingtona, Vīne, Rīga), esmu atradusi labāko šīs jomas pasniedzēju. Drīz vien abas nonākam vieglā šokā, jo atklājam, ka viena no Anastasijas  tuvākajām draudzenēm ir zviedriete Elīna, kuras ģimenē es dzīvoju 1993. gadā un kura, ciemojoties pie manis Latvijā 1994. gadā, stingri nostiprināja pārliecību, ka mūsu reģiona un krievu valodas studijas ir viņas nākotne. 

Satikušās Kijivā pēc 33 gadiem, mēs abas ar Elīnu esam tikko no sirds izsmējušās par to, ka 1993. gada vasarā Elīna mani mēģināja atrunāt no manas karstās vēlmes iemācīties zviedru valodu un es viņu – krievu valodu. Abas būdamas gana stūrgalvīgas, palikām pie sava. Man tagad joprojām ik pa laikam sanāk palasīt un parunāt zviedriski, kamēr viņa, jauna un daudzsološa zviedru diplomāte, Maskavā pavadīja savus interesantākos diplomātijas gadus, tajā skaitā bija iesaistīta Zviedrijas un Krievijas attiecību eskalācijā pēc dubultaģenta Stripaļa indēšanas mēģinājuma ar Novičoku 2018. gadā. 

Laižoties miegā pēc šādas piedzīvojumiem bagātīgi nabadzīgas dienas, atceros grāmatu, kuru pabeidzu lasīt garajā vilciena braucienā no Kijivas. Ukraiņu žurnālista Jevhena Lira angliski sarakstīto “Flood” (Plūdi) par Kakhovkas dambja 2023. gada sabombardēšanas sekām caur Hersonas pilsētas un tās apkaimes iedzīvotāju acīm. Jau miegā manī atbalsojas Annas, trīs bērnu mātes, kas cīņā par saviem bērniem izgājusi caur ellei, izdabūnot dēlu no okupētas Krimas ārstu nagiem, stāts. Pēc tāla un mokoša ceļa “viņi šķērsoja Latvijas robežu. Anna nonāca laipnības un drošības zemē, kur viņas bērni varēja brīvi elpot. Patvērumā. No turienes viņi sāka ceļu uz mājām – uz Ukrainu. Uz cerību”. 

Un miegs sajaucas ar aizkustinājuma pilnām asarām - Ukraina tiešām savieno cilvēkus.