Esot jaunam šodienas Ukrainā

Kartona revolūcija Kijivā, 2025. gada jūlijs 

Lai gan nu jau pierasta lieta, pirms nakts brauciena mājās no Kijivas vienmēr mazliet nervozēju. Ne tik daudz par “lielo” bildi – 8 stundu brauciens vilcienā, kas ir Ukrainas kara ekonomikas un sadzīves mugurkauls, protams, ir pakļauts briesmām, tomēr vienlaicīgi šodienas Ukrainas realitātē tas ir salīdzinoši drošs pārvietošanās veids. Drīzāk par to, kā tas būs mazā kupejas telpā būt kopā ar vēl 3 cilvēkiem – galu galā nakts braucienā šaurā vietā kopā aizmiegam, elpojam, sapņojam, mostamies. Šoreiz esmu kupejā kopā ar trīs jauniešiem – Romānu, Matveju un jaunu meiteni. Paspēju vien nodomāt, ka nakts droši vien būs nemierīga, jo jaunieši pļāpās, dīdīsies uz priekšu atpakaļ, īpaši no augšējām lāvām, un .. esmu jau cieši aizmigusi. 

 

Kad pavadone mūs modina uz robežas, esmu 7 stundas gulējusi dziļā miegā. Kavējot laiku, vilcienam stāvot Ukrainas un Polijas robežkontrolē, uzsākam sarunu ar Matveju. Puisis ir no Krapovņickas pilsētas uz dienvidiem no Kijivas un dodas uz Varšavu kārtot ILTS starptautisko angļu valodas eksāmenu, lai iestātos augstskolā. Lai gan Matvejam ir tikai 17 gadi, viņš mācās vidusskolas pēdējā klasē un nopietni domā par nākotni. Ukrainā pastāvīgu dzīvi jāuzsāk agri. Treniņam sarunu turpinām angliski. Esmu sapratusi, ka tieši jautāt par to, kā ukraiņi izjūt karu, var būt netaktiski, tāpēc prasu, kā viņam sanācis turpināt izglītību vispirms pandēmijas mājsēdes un šodienas regulāru gaisa trauksmju laikā. Matvejs atbild – “ja vēlas atrast attaisnojumu, lai nemācītos, to ir ļoti viegli izdarīt.” Tā, lūk! 

 

Patiesībā Matveja dzīvē Krievijas pilna mēroga iebrukums 2022. gadā nospēlējis divējādu lomu. Viņa ķīmijas skolotāja devusies bēgļu gaitās uz Skotiju, kur uzsākusi darbu augstskolā, un, pateicoties tam, palīdzējusi puisim izstrādāt projektu neirozinātnē, kas biotehnoloģiju konkursā Brazīlijā ieguvis trešo vietu. Uz manu jautājumu, kā puisis plāno turpināt iesākto, viņš atbild – plānoju Varšavas Universitātē studēt ekonomiku, lai vēlāk izveidotu savu biotehnoloģiju uzņēmumu. Puisis vērtē, ka pašlaik Eiropa ir no ukraiņiem nogurusi – stipendijas studiju turpināšanai kombinētā biznesa un ķīmijas programmā neesot pieejamas. 

 

Šonedēļ dzirdēju 13 gadīga Kijivas zēna mammas stāstu par to, ka neilgi pirms irāņu parauga Šahed drona ietriekšanās viņu dzīvokļa logos uz logiem uzlīmēta sprādziena aizsargplēve, tas dēlu pasargājis no tā, ka Šaheda izšķaidītā loga šķembas ielidotu zēna lego, kura sīkie, smalkie gabaliņi uz zēna guļamistabas grīdas izlikti detalizētos projektos. Ja tie būtu sajaukušies ar drona izsista loga šķembām, lego, visticamāk, nebūtu glābjams. 

 

Tieši pirms mājupceļa man ir saruna ar jaunu Rietumukrainā dzimušu īpaši apdāvinātu  26-gadnieci, kurai piedāvāts darbs Ukrainas Aizsardzības ministrijā. Mūsu abu analīze saskan – lai gan atalgojums ir zems, slodze milzīga un atbildība liela (līdzīgi kā pie mums 1990-os, kad izvēli par labu privātā sektora darbam ietekmēja tieši šie faktori), viņa aicināta strādāt “nākotnes” nozarē, kuras vadībā turklāt pašlaik ir Digitalizācijas ministriju iepriekš vadījušais 35-gadīgais, perspektīvais ministrs Fedorovs. Jāmēģina.

 

2025. gada jūlija tā saukto kartona revolūciju pret Prezidenta administrācijas un parlamenta mēģinājumiem vājināt pretkorupcijas iestādes uz saviem pleciem iznesa jaunieši, kuri 2014. gada Maidana laikā vēl bija bērni. Protesta saukli “ганьба!” (kauns!) daudzi atcerējās no Maidana laikiem. Ar pašrocīgi uz kartona zīmētiem plakātiem jauni un ļoti jauni cilvēki protestēja Kijivas Ivana Franka teātra skvērā pie Prezidenta administrācijas un vēl vismaz 14 pilsētās, līdz parlamentam cauri izstumtie Ukrainas nākotni graujošie likuma grozījumi tika atsaukti. Protesti bija pārsteidzoši pieklājīgi, mierīgi, gaiši, asākās vārdu pārmaiņās uzreiz iesaistījās Ukrainā pēc Skandināvijas modeļa izveidotā “Dialoga policija”. Nākot laikam, kad pirms Komandantstundas aizveras metro, visi pieklājīgi tika aicināti izklīst. 

 

Pēc protestiem Prezidenta administrācija aizliegumu vīriešiem izbraukt no Ukrainas atcēla attiecībā uz 18-25 gadus veciem jauniešiem. Pēc dažādām aplēsēm no Ukrains kopumā izbrauca ap 200 000 jaunu vīriešu un tikai 110 000 no viņiem atgriezās. Domājot par no rīta satiktajiem Matveju un Romānu, ir skaidrs, ka Ukrainas valstij tas ir liels zaudējums.