Apgūstot un atgūstot ukraiņu valodu

“Dobrij ranoček” (labrītiņ!), svētdienas rītā, ienācis jogas studijā, saka ukraiņu vīrietis. Viena no pirmajām lietām, kuru ikviens, kurš kādu laiciņu uzturas Ukrainā, pamana, ir jaukais veids, kā ukraiņi saka “lūdzu” - buķ laska, esi tik laipns/-a. Sirsnīgi pasmaidīt lika pirmā reize, kad izdzirdēju šīs mīlīgās frāzes deminutīvu – “buķ lasočka” – esi [tik] laipniņa. Ukraiņu draugi un kolēģi saka, ka ukraiņu valodā pamazinājuma formām pakļaujams un čakli tiek pakļauts viss, padarot valodu mīlīgu un rotaļīgu. 

Kad pēc-Maidana revolūcijas laikā, 2015. gadā, Eiropas Padomes vēlēšanu novērošanas misijā biju Kijivā, pārsteidza, cik krievvalodīga pilsēta toreiz bija, arī ukraiņu tautības cilvēkiem pirmā izvēle tomēr bija runāt krieviski. Te jāatzīst, ka ukraiņi dalījumu starp krievu un ukraiņu valodu agrāk un pat vēl joprojām izjūt citādi. Neesot tik radikālam kontrastam starp abām valodām, agrāk abu valodu vides galvaspilsētā bija saplūdušas. Tikko pārdzīvojusi smagāko ziemu kopš 2022. gada Krievijas pilna mēroga iebrukuma, Kijiva arvien vairāk ir tikai ukrainiski runājoša. Savukārt rietumu pilsēta Ļviva tāda bija jau 2015. gadā. Kad kafejnīcā gribēto angliski pasūtīt neizdevās un pārgājām uz krievu valodu, telpā pieauga spriedze. 

Modernās ukraiņu valodas tēvs Ivans Kotļarevskis nāk nevis no allaž stājā stingrās Rietumukrainas, bet tieši no centrālās Ukrainas daļas, Poltavas, bijušajām kosaku zemēm. Modernās ukraiņu valodas pamatus viņš ir licis ar satīrisko poēmu “Eneida”, humora pilnu parodiju var senās Romas dzejnieka Vergīlija tāda paša nosaukuma darbu. Iestājoties par ukraiņu zemniekiem, kuri poēmas rakstīšanas laikā bija arvien smagākā cariskās Krievijas dzimtbūšanas jūgā,  Kotļarevskis poēmā izmantojis “zemnieku” valodu – krāšņu, dzīvu, dabā un dabas ritumā balstītu poētiku, tādējādi liekot pamatu šodienas ukraiņu valodai, kuras atdzimšanā un uzplaukumā Krievija pielikusi savu asiņaino roku. Tā piemēram, ukraiņa valodā neizmanto latviešu un angļu valodās izmantotos romiešu  kalendāra mēnešu nosaukumus, bet aprīli sauc par ziedu mēnesi, maiju par tārpu mēnesi un decembri – par (sasalušu) zemes pikuču mēnesi. 

Sarunā ar kādu paziņu dzirdu šādu vērtējumu – Ukrainā nav krievu tautības cilvēku, mums ir tikai krieviski runājoši ukraiņi. Šis, protams, ir pārspīlējums, bet Kijivā arvien biežāk jūtu izbrīnu – kāpēc cilvēks, kurš normāli runā krieviski (ja angliski nav iespējams) automātiski nerunā arī ukrainiski? Jāatzīst, ka neesmu vienīgā, kurai ukraiņu valoda ir jāmācās. Valsts pārvaldes iestādēs ieviesta politika, ka ukraiņu valoda jāzina vismaz C1 vai C2 līmenī. Izrādās, daudzi valsts pārvaldes darbinieki, par spīti tam, ka ukraiņu valoda ir to dzimtā valoda, testus tomēr nokārtot nevar,  jo ikdienā lieto t.s. suržiku (cуржик) – ukraiņu un krievu valodas sajaukumu. Oficiālā valodas testā tā lietošana, protams, nav pieņemama, nākas piemācāties un eksāmenus likt atkārtoti.