Ukraina un tās vilcieni

Agrs rīts pirms došanās komandējumā. Kijivā ir gaisa trauksme un paaugstināta riska situācija. Plāns pirms garas sēdēšanas doties uz dzelzceļa staciju kājām sabrūk. Atrodoties uz ielas augsta riska brīdinājuma laikā, var pagadīties neīstajā vietā un neīstajā laikā, tādejādi radot nepatikšanas sev un citiem. Uz taksometru tuvākajā pusstundā arī nav ko cerēt. Atliek tikai robustais, žiperīgas metro. Kad ieeju Kirščaķika metro stacijā, mani soļi vientuļi atbalsojas ēkas kupolā. Stāvais, dziļais eskalators darbojas, bet apkārt nav neviena, nekas, kas liecinātu par citu cilvēku klātbūtni. Sāku apšaubīt savu izvēli - iespējams, arī metro nekursē. Tomēr, nonākot pazemē, pievienojos pamatīgam gaidītāju pulkam. Neviens neklaigā, skaļi nesarunājas, drudžaini nerīkojas, kad pienāk metro, visi klusi un mierīgi iekāpj, un es kopā ar pārējiem vēja spārniem tieku aizšūpota galamērķī.

 

Krievijas pilna mēroga iebrukuma pirmajās nedēļās 2022. gada februārī organizācijā “Gribu palīdzēt bēgļiem” darbojos kā brīvprātīgais dispečeris, palīdzot savienot uz Latviju bēgošos ukraiņus ar brīvprātīgajiem šoferiem, kas bija ar mieru ukraiņus no Polijas robežas atvest pie mums, drošībā. Šajās gaitās mūsu ģimenes aprūpē uz laiku nonāca jauna meitene no Donbasa, Slovjanskas. Drīz viņas brālis lūdza pie mums izmitināt arī viņu mammu Ludmilu, laimīgu un lepnu par savu māju, ģimeni un mūža profesiju. Ludmila bija vilcienu pavadone. Kad, mēģinot māti un meitu mazliet iepriecināt, ierosināju braucienu uz Jūrmalu, redzot mūsu tolaik vēl padomju tipa vilcienus, Ludmila iekliedzās – “Jūs joprojām braucat ar šiem spokiem? Jūs laikam esat ļoti nabadzīgi!”. Lai gan sāpīga, šī replika man palīdzēja labāk iejusties no mājām izdzīta cilvēka ādā un radīja ziņkārību – kādu vilcienu pavadone tad Ludmila bija Ukrainā. Tagad zinu, ka patiesība ir dažāda – līdztekus ļoti modernai infrastruktūrai blakus mīt arī “vecie spoki”, tomēr, strādājot Kijivā, esmu no sirds iemīlējusi šo īpašo pārvietošanās veidu. Tāpēc tagad Ludmilu saprotu vēl labāk.

 

Krievijas pilna mēroga iebrukuma laikā kopš 2022. gada Ukrainas dzelzceļš  “Ukrzaliznytsia” ir kļuvusi par būtisku Ukrainas kara laika infrastruktūras daļu, nodrošinot plaša mēroga civiliedzīvotāju evakuāciju, humānās palīdzības un svarīgu preču pārvadāšanu, kā arī atbalstot militāro loģistiku visā valstī. Neraugoties uz atkārtotiem uzbrukumiem dzelzceļa infrastruktūrai, dzelzceļa darbinieki ir spējuši uzturēt satiksmi, ātri veicot remontdarbus un pielāgojot maršrutus, tādējādi palīdzot saglabāt ekonomisko rosību un iekšzemes mobilitāti laikā, kad aviopārvadājumi un daudzi autoceļi ir nedroši vai nepieejami. Līdz ar to dzelzceļa sistēma Ukrainā ir ne tikai transporta tīkls, bet arī nacionālās noturības un valsts nepārtrauktības simbols.

 

Brauciens vilciena kupejā ir arī neatsverams satikto cilvēku ziņā. Bieži mirklīgās tikšanās sulīgi raksturo Ukrainas kara laika realitāti. Esmu ceļojusi kopā ar kareivi, kurš, izdzirdot kaut vienu vārdu krievu valodā, sāpīgi saraujas. Ar valsts kapitālsabiedrības funkcionāru, kurš, iegādājies īpašumu Latvijā, deviņdesmito gadu korupciju simbolizējošā jaunceltnē, šķendējas, ka nu nevarot to pārdot. 

 

Šajā braucienā kupejas biedrs ir sabiedriskās televīzijas žurnālists no Japānas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma Japānas kopējais atbalsts Ukrainai ir pārsniedzis aptuveni 15 miljardus ASV dolāru, padarot Japānu par vienu no lielākajiem donoriem pasaulē, tāpēc Japānas sabiedrībai svarīgi zināt, kur šī palīdzība nonāk. Žurnālists padalās, ka “tīri” stāsti no frontes publikai ir par smagu, tāpēc vienmēr jāatrod kāds āķītis.  Šajā braucienā viņš japāņu publikai stāstījis par ramen šefu, milzīga auguma ukraini, kurš, Japānā nekad nebijis, gatavojot visgaršīgākos ramen ēdienus pasaulē un kādu laiku strādājis, ar ēdiena porcijām nodrošinot īpašo uzdevumu vienības kareivjus frontē. Tādi stāsti publikai patīkot.

 

Kopumā paiet laiks, kamēr es pieradinu sevi pie spējas kārtīgi izgulēties garajā vilciena braucienā no Kijivas uz kādu no Polijas robežu pilsētām – Helmu vai Pžemišļu. Sliežu tīkls ir sazarots un dažādas kvalitātes, staciju un pārmiju daudz, vagonu reizēm šūpo kā kuģi vētrā, tomēr tagad esmu sev iemācījusi nepretoties, nesatraukties un nerauties augšā pie katra negludum, vienkārši šūpoties līdzi šajā sargājošajā ukraiņu dzelzs šūpulī, kur vakaros pavadonis piedāvā Karpatu kalnu zāļu tēju un no rīta – stipru, aromātisku, melnu kafiju.