Latviešu pēdas Kijivā

"Ā, latvieši,” iesaucos pavēlā, ļoti aukstā Kijivas vakarā dodoties no silta sporta kluba uz auksto dzīvokli un izdzirdot latviešu valodu. Tas nav nekāds lielais retums, latviešu valodu Kijivas ielās var izdzirdēt šad un tad.  Šoreiz mūsējie ukraiņiem atveduši mobilo zobārstniecības kabinetu, kas, pilnībā aprīkots, ceļos pa frontes līniju, nodrošinot kareivjiem dzīves kvalitātei tik nepieciešamos zobārstniecības pakalpojumus. Uzdzirkst saruna un tūlītēja kopības sajūta. Arī šī iniciatīva apliecina to, ko zinām jau kādu laiku – palīdzību Ukrainai vislabāk sniegt tieši, konkrēti, nododot to tieši palīdzību saņemošo rokās.  

Protams, visievērojamākais latvietis Ukrainā ir bijis Ukrainas valsts (1918-1919) un Latvijas Republikas (1919-1930) ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš Ukrainas Neatkarības kara laikā (1918–1920) dienēja Ukrainas Tautas Republikas armijā un 1919. gadā kļuva par tās ģenerālštāba priekšnieku. Ģenerāļa Radziņa spalvai pieder šādi vārdi “Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas, un, būdama pastāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visas Eiropas vēsturē.”  Latvijai palaimējās, ka, Latvijas Pagaidu valdības un Latvijas armijas virspavēlnieka pulkveža Jāņa Baloža uzaicināts, viņš 1919. gadā atgriezās Latvijā un savas Ukrainā gūtās zināšanas cīņā ar boļševikiem lika lietā mūsu valsts labā. Tā Ukraina ir palīdzējusi Latvijai, apliecinot mūsu tautu likteņu ciešo sasaisti. 

Manā ielā dzīvo jauna ukrainiete, kuras vīrs, Azerbaidžānas pilsonis ir par ¼ latvietis. Tas atklājies, kad viņu meitiņa piedzimusi zeltainām cirtām. Ģimenes traģēdijās noklusētais vecmāmiņas stāsts ir šāds - vecmāmiņa bijusi latviešu teātra “Skatuve” aktrise Staļina 1937. gada terora “latviešu operācijas” laikā, kā latvietei viņai draudēja nāve. Jauns azerbaidžāņu funkcionārs to uzzinājis un parūpējies, lai jauno latvieti paslēptu no režīma slepkavnieciskajām ķetnām Baku, lai viņa mazdēla sieva, zeltcirtu meitiņas mamma, šo stāstu Kijivā izstāstītu kādai nejauši satiktai latvietei (man:). 

Kad dzīvoklī jau vairākas nedēļas atslēgta apkure Krievijas raķešu uzbrukuma veselas Kijivas centra apkaimes siltumapgādes sistēmai dēļ un atliek sildīties ar eļļas sildītājiem un gāzes plīts sagādāto siltumu, ir labi katru vakaru izdomāt kādu jēgpilnu aktivitāti siltā vietā. Lai gan dažas no iemīļotajām ēstuvēm, kur var palasīt grāmatu un sasildīties ar karstu zupu, ir uz laiku aizvērušās, aukstā trešdienas vakarā spāņu Arbequina ir atvērta. Esam tikai divi apmeklētāji un pēc tam, kad esam pajokojušās ar oficianti par restorāna apņēmību neaizvērties, no telpas otra gala atskan - “Are you Latvian?” (Vai tu esi latviete?). Izradās, otrs apmeklētajs ir Ukrainā ar lauksaimniecības reformām strādājošs skots, kurš līdzīgu darbu veicis Latvijā deviņdesmitajos. Kaut kā gaisā sajutis, ka es varētu būt latviete. Viņš labi atceras mūsu bijušo premjeri, Laimdotu Straujumu vēl kā Zemkopības ministri un ar siltumu piemin Latvijas vēlmi iestādies Eiropas Savienībā un modernizēt mūsu laukus un lauksaimniecību. “Latviešiem bija liela, liela vēlme būt Eiropā, jūs gribējāt mācīties.” Apmeklējis Latviju jau laikā, kad Laimdota Straujuma bija premjere, satiekot viņu, uz jautājumu, cik laika atvēlēts sarunai, Laimdota silti atbildējusi – runāsim tik ilgi, cik nepieciešams. Šodien Latvijas pieredze viņam palīdz labākus padomus sniegt Ukrainai, kuras divas trešdaļas teritorijas sedz mūsu Zemgalei līdzvērtīga superauglīga melnzeme.