Kijivas spelgonī

Šoreiz uz dienesta vietu Kijivā visu ceļu dodos ar sauszemes transportu. Pēdējos gados aizmirsto aukstas ziemas klātbūtni Eiropā ieskandina kravas auto avārija Polijā, autobusā ceļa atbrīvošanu gaidām trīs stundas. Pasažieri lēnām velk nost kārtu kārtās savilktās drēbes, jo autobusā ir silts, pat pārāk silts.  Ja diezgan ticami var apgalvot, ka 2022. gada Krievijas pilna mēroga kara gaitu un Eiropas spēju nepiekāpties Krievijai, kuras dabas gāzes atkarībā Eiropa toreiz bija, lielā mērā ietekmēja tas, ka 2022. gada ziema bija salīdzinoši silta, Ukrainai šī, 4. kara gada ziema ir smaga. Kremļa slepkava Ukrainu šoziem pakļauj līdzīgam teroram, ko viņa dzimtā Ļeņigrada piedzīvoja blokādē 2. pasaules karā. Kijivas spelgonis, izkāpjot no nakts vilciena Kyiv Pasazhyrskyi stacijā,  sejā iesitas uzreiz. Atmosfēra gaisā ir aukstāka un nervozāka kā ziemas sākumā. Pirmo reizi dzirdu, ka metro uzraugs uzkliedz cilvēkam. Sals vājina ukraiņu ierasto spēju no grūtībām drāmu netaisīt. 

Manās Kijivas mājās ir auksts, apkure nav bijusi kopš Ziemassvētkiem, silta ūdens nav. Mazgāties darbā manas paaudzes cilvēkam nav nekas neparasts.  Kad 1990. gadu sākumā studiju laikā piestrādāju par apkopēju Rīgas Baletskolā, darba devējam pēc darba beigām un pirms došanās uz augstskolu biju lūgusi atļauju ieiet dušā, jo vietā, kur dzīvoju, tādas nebija. Viss, kas nepieciešams, ir mazliet labāka plānošana. Manas darba vietas, Eiropas Savienības misijas Ukrainā, moto šajās dienās ir palikšana kopā ar ukraiņiem, piemērošanās apstākļiem un maksimāla mūsu darba turpināšana. Galu galā, iestāšanās Eiropas Savienībā Ukrainai pašlaik ir dzīvības līnija, tāpat kā mums tā bija deviņdesmitajos.

Darbā sarunas ar kolēģiem ir amizantas – vai tev ir apkure, elektrība, ūdens, gāze? Šodienas Kijivā, pēc vairākkārtīgiem masīviem Krievijas uzbrukumiem enerģētikas infrastruktūrai, šo ērtību kombinācijas ir dažādas, katram trūkst vismaz vienas. “Vai Tev dzīvoklī ir gāze?”, jautā kolēģis, un, saņēmis apstiprinošu atbildi, saka: “Tu varētu mantot manus 6 ķieģeļus, es tos izdevīgi nopirku, tos var sasildīt uz gāzes plīts un izmantot kā sildelementus, manā mājā aiz aukstuma plīsušas caurules, es pārvācos uz citu dzīvokli un man ķieģeļi vairs nav vajadzīgi.” Apdomāju. Tomēr saprotu, ka šādam risinājumam nepieciešama bieža vēdināšana un viss grūti uzkrātais siltums drīz tāpat vien būs vējā. Pagaidām iztikšu bez ķieģeļiem.

Ukraiņi ir neticami savā spējā netaisīt drāmu un mēģināt turpināt normālu dzīvi. Tas nozīmē, ka mans sporta klubs, kas pēc garas darba dienas sola peldi salīdzinoši siltā baseinā un pirtiņu, darbojas. Plašā dažādu pirts klāsta vietā draudzīgi saspiežamies vienā, bet pēc garas dienas un pirms vakara aukstā dzīvoklī, tas ir pat ļoti jauki. 

Nenostrādājot manai elektroniskajai ieejas kartei, pie manis pienāk jauns puisis, baseina uzraugs un paskaidro, ka man beidzies ārsta profilaktiskās apskates sertifikāts. Sarunājam, ka to atjaunošu, dodoties mājup. Jaunais puisis studē medicīnu un vakaros piestrādā sporta klubā par uzraugu un ārstu vienā personā. Aizpildot veselibas anketu, izprašņāju viņu par uz sienas redzamajiem anatomijas terminiem ukrainiski. Abi pasmejamies, ka dažiem no tiem pareizos nosaukumus nezinām ne angliski, ne krieviski, ne latviski, tikai pēc uzrakstītā - ukrainiski.  Kā parasti Ukrainā, labs joks paver iespēju tālākai sarunai un topošais ārsts pastāsta, ka vēlas specializēties psihiatriijā. Pēc kara beigām Ukrainā būs daudz traumētu cilvēku – gan karavīri, gan civilie, kam būs nepieciešama viņa palīdzība. Puisis ir no Donbasa, viņam ir 23 gadi un, diemžēl, viņš pats jau iepazinis antidepresantus

. Viņš padalās, ka arī viņa vecāki ir “ļoti traumēti cilvēki”, kurus tā samaitājis padomju laiks, nedodot viņiem nekādas izvēles iespējas, ka depresija bijusi viņu pavadonis praktiski visu mūžu. Padalos, ka arī maniem dēliem pēc dažiem mēnešiem būs 23 un aptveru, ka, visticamāk, esmu jaunā ārsta vecāku vecumā. To attopot, mani pārņem saviļņojošs pateicības vilnis, apzinoties, ka, pateicoties mūsu brīvajai Latvijai, man par padomju laikiem atmiņas, protams, ir, bet Atmodas atnestā brīvība ir ļāvusi dzīvot brīvu dzīvi, varbūt ne pilnībā izdzēšot, bet noteikti mazinot piedzīvotā totalitārisma sekas un brīvību dot arī saviem bērniem, kuri nu laimīgi bauda brīvās Eiropas dotās iespējas siltumā.