Kritika un analīze ir svarīgas, tomēr nedrīkstam tajās iestrēgt, it īpaši sākt plosīt paši sevi, vaimanājot, ka mums nekas nesanāk un, līdzko robežas atvērsies, būs tik jābrauc prom. Jau šodien iezīmējas, kāda Latvija un Eiropa būs pēc Covid krīzes. Jāsāk domāt, kā Latvijai jauno situāciju izmantot mūsu valsts stiprināšanas labā. Protams, priekšā vēl ir daudz nezināmā. Tomēr ir vairāki zināmie – pēkšņa daudzu Latvijas starptautiski pieredzējušu pilsoņu intelektuālo resursu koncentrāciju mājās un drošticama apziņa, ka pasaule iepriekšējās sliedēs vairs neatgriezīsies.
Lai gan pandēmijas apstākļos par galveno atskaites punktu kļuvušas dalībvalstu valdības un robežu slēgšana bijis strikti nacionāls pasākums, Latvijai pēc-Covidapstākļos Eiropas Savienība būs vēl svarīgāka. Latvijas ekonomiskā izaugsme pēdējos gados balstījusies uz Latvijas ekonomikas atvērtību, aktīvu eksportu un to, ka ar savu drošo un patīkamo vidi esam atvēri ciemiņiem no visas pasaules. Uz šī celma uzauguši, uzplaukuši un uzziedējuši neskaitāmi mazi un ļoti mazi uzņēmumi, kas snieguši kvalitatīvus ēdināšanas, skaistumkopšanas, veselības, kultūras un daudzu jomu pakalpojumus. Pēc-Covid apstākļos Latvijas spēja iekļauties visas Eiropas Savienības ekonomiskās atkopšanās vilnī būs ļoti nozīmīga. Ja Covid-19 izraisītā krīze ir simetriska – visi tiek vienlīdz ietekmēti, atkopšanās no tās būs asimetriska – ātrāk atkopsies tie, kam būs vairāk resursu un gudrāka to pārvaldība.
Kopumā Covid-19 krīze devusi krietnu sitienu Eiropas izpratnei par globalizāciju. Eiropas Savienības valstis ir ļoti atkarīgas no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs. Puse no visām Eiropas Savienībā lietotām medicīniskajām aizsargmaskām un tērpiem tiek ražoti Ķīnā.
Ķīna saražo 40% no visām Vācijā, Francijā un Itālijā patērētajām antibiotikām, 90% no visā pasaulē patērētā penicilīna un 100% no Eiropā izmatotā paracetamola. Nespēja nodrošināt operatīvas veselības aprūpes preču piegādes atklājusi konkrētu globālo piegāžu ķēžu vājumu – tās darbojas tad, ja izpildās visi mainīgie – preces un cilvēki brīvi un operatīvi kustas pāri robežām. Lai gan Covid-19 pandēmija bija iepriekš paredzēta (to, piemēram, paredzēja ASV prezidents Obama 2014. gadā), rīcība diemžēl, kā tas ierasts, seko tikai pēc tam, kad atkarība no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs ir skarbi piedzīvota.
Sagaidāms, ka Eiropas Savienība kopumā daudz rūpīgāk raudzīsies uz stratēģisko rezervju veidošanu un daudz īsākām, paredzamākām un dažādākām stratēģiski nozīmīgo preču piegādes ķēdēm.
Latvijai ar tās vieglās rūpniecības, biomedicīnas un bioframācijas ražošanas tradīcijām pavērsies jaunas iespējas, jo turpmāk tas, ka “var lētāk saražot Ķīnā”, būs mazāk nozīmīgs arguments.
Īsākas piegādes ķēdes nozīmē arī saudzīgāku attieksmi pret vidi. Tas attiecas,  piemēram, uz pārtikas ražošanu. Pēc savas būtības pārtikai nav jābūt lētai. Tās cenai ir jāatspoguļo darbs, kas ieguldīts tās ražošanā. Savukārt tiem, kas augstākas pārtikas cenas nevar atļauties, jābūt mērķtiecīgam atbalstam. Daudzi pētījumi par sabiedrības veselību apliecina, ka no aptaukošanās un sliktas veselības visvairāk cieš tieši tie cilvēki, kas patērē lētu, neveselīgu, smagi pārstrādātu pārtiku ar garām piegādes ķēdēm un nebeidzamiem derīguma termiņiem. Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki, kas jau mācējuši veiksmīgi izmanot ES atbalstu savas ražošanas attīstībai, pēc-Covid-19situācijā var rēķināties ar to, ka pieprasījums pēc šādiem produktiem pieaugs un pavērs iespējas inovācijām.
Tāpat Eiropas Savienība noteikti mainīs attieksmi pret ārvalstu investīcijām. Jau iepriekš Eiropas Komisija uzsvēra, ka daudz rūpīgāk jāvērtē, kas un kāpēc iegādājas Eiropas uzņēmumus.
Eiropas Komisija jau martā nāca klajā ar rekomendācijām, kā valstīm aizsargāt savus Covid-19 krīzes novājinātos uzņēmums pret agresīviem 3. valstu mēģinājumiem tos pārņemt.
Jau pirms-Covid-19 pandēmijas Eiropas Komisijas pieteiktais Zaļais kurss paredzēja jauna veida atbalstu un investīcijas, lai padarītu  Eiropas Savienības uzņēmumus konkurētspējīgākus un “zaļākus”. Apstākļos pēc Covid-19 šāda rīcība nevis tiks atlikta uz vēlāku laiku, bet, visticamāk, pasteidzināta. Jāšaubās, ka, piemēram, Itālijas iedzīvotājiem, kas šajās dienās fotografē gulbjus un pat delfīnus Venēcijas kanālos, būs milzīga kāre strauji atgriezties pie kanālu duļķainā ūdens.
Latvija ar savu mēreno, pat vēso klimatu joprojām būs pievilcīga Eiropas tūrismam. Jau pirms pāris gadiem Kuldīga klusībā bija Eiropas vēsuma galvaspilsēta – tur vairākas nedēļas vasarās pavadīja Eiropas dienvidos karstumu izcietušie eiropieši. Lai gan ir valstis, kuru valdībām ir lielāka rocība savu uzņēmēju atbalstam, nav valdības, kuru rokās būtu spēja “izslēgt” globālās sasilšanas izprasītos karstuma viļņus. Plaši izskanējušais “Baltijas burbulis”, kurā pašlaik dzīvojam, Latviju padara pievilcīgu tūrismam. Ikviens, kas šo izolācijas laiku izmantojis, lai apceļotu Latviju, noteikti ir sajūsmā, cik patiesībā pie mums daudz apskatāmā un baudāmā.
Šī krīze ir parādījusi vairākus Eiropas Savienības vājos punktus. Bet tā nav kaut kādu “viņu” problēma, tā ir arī Latvijas atbildība, tajā skaitā piemēroties un atrast savu vietu jaunajā pasaulē. Eiropas Savienība ir un vienmēr ir bijusi “procesā”. 2015. gada migrācijas krīze pārbaudīja ideju par vienotu personu pārvietošanās bloku (Šengenu) bez kolektīva ārējo robežu apsardzības mehānisma ārkārtas gadījumos un apliecināja, ka šāds mehānisms nepieciešams. Covid-19 krīze apliecināja, ka atkarība no tālām un apstākļu maiņas viegli ietekmējamām piegāžu ķēdēm var būt bīstama. Un ka ir brīži, kad kopēja, Apvienoto Nāciju rīcība pandēmijas apkarošanā kļūst neiespējama un Eiropas Savienībai jāspēj uzrādīt kolektīva rīcībspēja, Latvija ir daļa no tās.