trešdiena, 2013. gada 18. septembris

Histērija ap preambulu


Ir pārsteidzoši, cik naski daži sabiedrības pārstāvji ir pieņēmuši Saskaņas centra deputāta Andreja Elksniņa domu gājienu, ka kritizējama ir tādu deputātu rīcība, kas vasarā, Saeimas sesiju pārtraukumā tiekas, lai diskutētu par, viņuprāt, svarīgiem likumprojektiem.

Elksiņš savu uzbrukuma gājienu Saeimas Juridiskās komisijas vadītājai Ilmai Čepānei uzsāka 4. septembrī, kad Juridiskās komisijas sēdē paziņoja “tajā pašā laikā, Čepānes kundze, es arī varētu parādīt saraksti starp Jums un Levitu, kurā jūs apspriežat gan iespējamās redakcijas, gan iespējamos [..] variantus pie [..] Preambulas”. Saskaņā ar Krimināllikuma 144. pantu, citas personas korespondences pretlikumīga iegūšana ir sodāma, tāpēc deputāte Čepāne vērsās Drošības policijā, lai tā noskaidrotu, kādā veidā deputāts Elksniņš varēja viņas saraksti iegūt. Kā atbildes reakcija sekoja A. Elksniņa vēršanās Satversmes aizsardzības birojā (SAB) 9. septembrī, pielīdzinot deputātes Čepānes biedrošanos un darbu vasarā valsts apvērsuma mēģinājumam – apgalvojot, ka lielā slepenībā šaurā lokā tiek pārrakstīta Satversme. Saskaņas centra deputāts A. Elksniņš, kuram tas pats SAB ir liedzis pielaidi valsts noslēpumam, rīkojas likumsakarīgi, tomēr jautājums - vai šīs rīcības publiskā motivācija ir reproducējama tālāk un vai faktā, ka deputāti un domubiedri Saeimas sesijas pārtraukuma laikā strādā pie likumprojektiem, ir kas nosodāms un šantāžai (Elksniņa izteikumus Juridiskās komisijas sēdē par tādu var uzskatīt) pakļaujams.  

Vispirms, arī tad, ja cilvēks kļuvis par deputātu, tas bauda visas pamata cilvēktiesības – gan pulcēšanās, gan vārda brīvību. Ilma Čepāne un viņas domubiedri savā brīvajā laikā var tikties ar ko vien vēlas, un plānot, ko vien vēlas, nesaņemot par to ne publisku nosodījumu, ne nopēlumu. Turklāt, Satversmes preambulas nepieciešamība ir diskutēta arī tādos forumos kā ikgadējais Bīriņu konstitucionālās tiesībpolitikas seminārs, kur iespēja piedalīties bija arī Saskaņas centra deputātiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka jebkādiem Satversmes labojumiem Saeimā ir nepieciešamas 2/3 deputātu balsis. Tas ir ļoti liels skaits un, saprotams, bez plašām diskusijām un sarunām šādu balsojumu nav iespējams sasniegt. Diemžēl šajā stāstā fundamentāli tiek sajauktas divas lietas – deputātes Čepānes un viņas domubiedru sarunas un diskusijas par iespējamiem Satversmes labojumiem un šādu vai citu Satversmes labojumu pieņemšana Saeimā. Šie abi ir divi būtiski atšķirīgi procesi jau tajā vien, ka par pēdējo Saeimai ir jābalso ar 2/3 deputātu balsu.

Un tagad par saturu. Kāpēc izcēlies tāds satraukums par vēlmi Latvijas Republikas Satversmei uzrakstīt preambulu, kas Satversmi ieliktu mūsdienīgā, šodienas kontekstā? Satversme un Latvijas Republika kopumā taču nav nekāds raupjš brezenta maiss, kuru var piepildīt ar jebkādu saturu. 1922. gadā pieņemto Satversmi varēja uzskatīt par pamatā valsts iekārtu definējošu –Saeimas, prezidenta, Ministru kabineta funkcijas nosakošu. Vēlāk tai pievienoti panti par valsts valodu (1998. gadā), Saeimas deputāta zvērests 2002. gadā, ar kuru, cita starpā, deputāti apņemas aizstāvēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Norma par to, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda Satversmē arī iestrādāta 2002. gadā. Kāpēc Satversmes preambulā nevarētu apstiprināt, ka Latvijas tauta, kas ir spējusi divas reizes pašorganizēties savas valsts izveidei un atjaunotnei, Latvijas valsti izveidojusi, lai nodrošinātu Latvijas tautas ilgtspēju - garīgo, sociālo, kultūras un materiālo labklājību, apstiprināt Latvijas valsts nepārtrauktību kopš 1918. gada.

Mūsu Satversme arī nedefinē Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Tas ir milzīgs ārpolitisks sasniegums, par kuru pirms 150 gadiem par neatkarīgu valsti sapņojošie jaunlatvieši varēja tikai sapņot. Vai mums nevajadzētu savā Satversmes preambulā apliecināt arī šīs, eiropeiskās vērtības?

Igaunija savu Satversmes preambulu pieņēma 2007. gadā, un tajā, cita starpā, teikts, ka “Igaunijas valsts ir izveidota, balstoties uz Igaunijas tautas neapstrīdamām tiesībām uz pašnoteikšanos”, [un Igaunijas valsts] “mērķis ir garantēt Igaunijas nācijas, valodas un kultūras saglabāšanos caur gadsimtiem”. Somija pieņēma jaunu konstitūciju 2000. gadā, un kopš 2011. gada tajā noteikts, ka Somija ir starptautiskās sadarbības dalībniece [..] un Eiropas Savienības dalībvalsts.
Vai mēs tiešām esam gatavi atbalstīt Saskaņas centra deputāta Andreja Elksniņa acīm redzamo vēlmi, lai mūsu Satversme būtu kā neitrāls brezenta maiss, kuru var piepildīt ar jebkādu saturu? Satversmes preambulai ir iespēja nostiprināt Latvijas valsts nepārtrauktības, līdzdalības Eiropas Savienībā un tautas labklājības un attīstības principu, dodot Satversmei konkrētu, mūsdienīgu saturu.

1 komentārs:

  1. Daži nekādi nesaprot, ka pat lakatiņus pāri robežai bez muitas nest nevar, kur nu vēl Satversmi pa stūriem taisīt...

    Satversmi sagatavoja speciāli tādam nolūkam ievēlēta satversmes sapulce. Vai tas neliek mazliet padomāt? Šķiet, ka Islandē izmaiņas konstitūcijā sagatavoja pēc nejaušības principa, bet statistiski pamatoti izvēlēta daždu cilvēku grupa, bet satversmes izmaiņas laikam tomēr arī apstiprināja referendums.

    Mūsu politikāņi BEZ TAUTAS PIEKRIŠANAS jau ir apgraizījuši tautas potenci lemt referendumā, bet tagad zoodārzu apkarotāji, ar krāsainiem lakatiņiem aptinušies, pēdējos akmeņus no LATVIEŠU LATVIJAS DEMOKRĀTIJAS PAMATIEM taisās izsist...

    NEVIENS UZVĀRDS NAV TIK VĒRTĪGS, lai tam būtu tiesības lemt par SATVERSMI. Vai tas čepānisks, vai tas čigānisks.

    AtbildētDzēst