piektdiena, 2013. gada 17. maijs

15. maija likumsakarības


Lielbritānijas parlamenta Pārstāvju palāta 
Grūti iedomāties zīmīgāku datumu, lai apmeklētu Lielbritānijas, Eiropas vecākās demokrātijas parlamentu, kā 15. maijs, Latvijas parlamentārisma likvidēšanas datums pirms 79 gadiem.  Austrumu filozofs Tibrizas Šams esot ieteicis ik vakaru pārdomāt, kādu vēsti konkrētās dienas notikumi sūta, lai palīdzētu izprast būtiskas pasaules likumsakarības. Tad nu trešdien, 15. maija vakarā es pārdomāju, ko par Lielbritānijas parlamentu un parlamentārismu vispār bija stāstījuši Lielbritānijas kolēģi, uzņemot mūs, Latvijas Saeimas deputātus ciemos Londonā.

Britu parlamentārisms ir dzimis 17. gs. un izkarots nebūt ne vieglā kaujā starp monarhu un pilsoņiem. Kad 1640. gadā karalis Čārlzs I ieradās parlamentā un pieprasīja, lai parlamenta spīkers norāda uz pieciem aktīviem parlamenta locekļiem, ko karalis vēlējās arestēt, spīkers, ceļos nometies karaļa priekšā, esot atbildējis: “Man nav ne acu, lai redzētu, ne mēles, lai runātu citādi kā vien tā, kā šis parlaments, kura kalps es esmu, man to atļauj”. Spīkers nenorādīja uz pieciem deputātiem, un kad karalis pavēlēja saviem kareivjiem tos sagūstīt, telpā to vairs nebija.

Striktā parlamenta sargāšana no nepamatotas iejaukšanās britu parlamenta tradīcijās dzīvo vēl šobaltdien. Lielbritānijas karaliene maijā atklāj parlamenta sesiju ar runu par valdības plāniem tuvākajam gadam. Lai strikti sargātu britu parlamenta neatkarību, runa tiek teikta lordu (ieceltu nevis ievēlētu pārstāvju) palātā. Kad karaliene ir gatava runai, tā uz ēkas otrā gala esošo pārstāvju palātu sūta t.s. kungu ar melno zizli. Tad, kad kungs pamet lordu palātu, un dodas uz pārstāvju palātu, pārstāvju palātas durvis tiek aizcirstas tā deguna priekšā, atzīmējot Čārlza I nekaunīgo ierašanos parlamentā 1640. gadā. Kungs ar melno zizli klauvē pie pārstāvju palātas durvīm, un aicina deputātus noklausīties karalienes runu lordu palātā. Šis parlamenta neatkarības apliecinājuma rituāls tiek atkārtots ik gadu, ceremoniāli norādot uz parlamenta darbības ierobežošanas nepieņemamību.

1934. gadā Kārlis Ulmanis likvidēja Latvijas parlamentu bez kādām ceremonijām, 15. maija naktī apturot Satversmes darbību, atlaižot Saeimu, slēdzot visas politiskās partijas un 16 preses izdevumus. Šis solis lēmumu par Padomju savienības kara bāzu izvietošanu Latvijas teritorijā – Latvijas Republikas beigu sākumu - 1939. gada oktobrī atstāja viena cilvēka rokās. 1934. gada 15. maija apvērsums un preses ierobežojumi nozīmēja arī to, ka laikā, kad Somija, kas atteicās parakstīt Padomju savienības piedāvāto bāžu izvietošanas līgumu, izcīnīja smagu un nesamērīgu karu ar Padomju savienību, ar asinīm izpērkot daļu savas valsts sakropļotās teritorijas, Latvijas prese par notikumiem Somijā ziņoja kautrīgi, bieži izmantojot tikai padomju informācijas avotus.

Apgaismota diktatūra eksistē tikai pasakās par labajiem karaļiem. Ja 1934. gadā būtu aizsākusies pasaka, nevis diktatūra, mūsu valsts šodien, iespējams, izskatītos pavisam citādi, tāpēc 15. maijs noteikti mūsu kalendāros nav pieminams kā svinama diena.
     


2 komentāri:

  1. Iespejams, ja Latvija butu cinijusies pret Padomju Savienibu visdrizak ta butu zaudejusi un tauta butu izkauta. Somija savas robezas nocietinaja ilgi pirms kara sakuma tapec ta speja pretoties padomju varai. Gribetos jautat musu 100 gudrajam galvam: ka izzagta un morali izvarota tauta ar 10000 viru lielu armiju ,kuru vienigais brunojums ir automati ir spejiga pretoties jebkuram nopietnam valsts apdraudejumam? Kas ir izdarits saja valsti pedejo 20 gadu laika,lai stiprinatu valsts neatkaribu? Atbilde nekas.

    AtbildētDzēst