Pa ko tēmējam un šaujam pēc 16. marta?

16. martā, ap 12.00 biju pie Nacionālās Operas, kad pie Brīvības pieminekļa atskanēja sirēnu skaņas. Bija neomulīgi. Padomisko mūziku un skaļruņos izkliegto retoriku vēlāk noskatījos video ierakstos, un secinājums bija skaidrs – tā ir provokācija. Mērķtiecīgi veiktas, izaicinošas darbības, kas bija vērstas uz to, lai pie Brīvības pieminekļa esošo leģionāru organizāciju rindās izsauktu šoku, un asu reakciju. 2013. gada martā Rīgas Domei adresētajā Drošības policijas vēstulē 16. martā notikušais bija precīzi paredzēts. Drošības policija 4 punktos Rīgas Domei izskaidroja, ka leģionāru atbalstītāju un to pretinieku vienlaicīga atrašanās pie Brīvības pieminekļa, turklāt atļaujot leģionāru pretiniekiem lietot skaļruņus, izraisīs konfliktu, kas pie Brīvības pieminekļa norisināsies daudzu skatītāju acu priekšā, jo 16. marts šogad iekrīt sestdienā. Rīgas Izpilddirektors, kura atbildībā ir gājienu un piketu saskaņošana Rīgas pilsētā, šo brīdinājumu ignorēja. Šobrīd koalīcijas partneris, Nacionālā Apvienība, tā vietā, lai izskatītu Rīgas domes atbildību, pieļaujot šo konfrontāciju, ir pieprasījusi Iekšlietu ministra demisiju. Es saprotu, ka Nacionālās Apvienības deputātiem ir aizskarts pašlepnums un viņiem arī ir mazliet kauns par savu reakciju – kāpēc, protestējot pret troksni skaļruņos, ir jāplēš plakāti un jābiedē ar darba zaudēšanu policisti, kas dara savu darbu? Tomēr mani visvairāk sarūgtina Nacionālās Apvienības nespēja paskatīties uz šo jautājumu plašākā kontekstā.

   

Vispirms, Nacionālo Apvienību nebūt nemulsina, ka atbalstu Iekšlietu ministra R. Kozlovska demisijai solījusi Zaļo Zemnieku Savienība. Lieki teikt, ka reizēm šķobīgi ļodzīgās, bet tomēr uz priekšu tiekošās “tiesiskuma koalīcijas” likvidācija ir A. Lemberga sapnis kopš 11. Saeimas vēlēšanām. Par viņa ietekmi uz ZZS lēmumiem ikkatrs var pārliecināties, apskatot video, kur redzama Lemberga klātbūtne ZZS frakcijā, pieņemot būtiskus lēmumus.

Otrkārt, Nacionālā Apvienība ne mirkli nešaubās savas pašu valdības Iekšlietu ministra R. Kozlovska likteni ielikt Saskaņas Centra rokās, jo tieši no Saskaņas centra balsīm būs atkarīgs, vai Iekšlietu ministra demisijas pieprasījums pirmdien, 25. martā vainagosies panākumiem. Aicināti vērsties pret Rīgas domes bezatbildību, pieļaujot 16. marta konfrontāciju, Nacionālā Apvienība skaidro, ka “tā neesot viņu koalīcija”, tādā veidā pierādot, ka uz nekaunīgu provokāciju mēs neesam gatavi atbildēt līdzīgi kā mūsu ziemeļu kaimiņi somi, kas lielā kaimiņa, Krievijas ēnā iepriekšējā gadsimtā dzīvojuši krietni sekmīgāk nekā mēs. Somu mantra vēl joprojām ir: “Neprovocē un neļaujies provocēties!” Pašlaik aizskarta pašlepnuma dēļ Nacionālā Apvienība ir gatava spēlēt pēc Rīgas Domes vairākuma diriģenta zižļa.

Treškārt, lai kā mēs paši zākātu un apsaukātu savu koalīciju, mēs esam paguvuši ļoti daudz, es uzdrošinos teikt, daudz vairāk nekā jebkura iepriekšējā Saeima. Mēs esam pieņēmuši Fiskālās disciplīnas likumu, kas neļaus nākošajām valdībām ekonomiskās izaugsmes laikā iegrimt populistiskā trekno gadu tērēšanā. Mēs esam pieņēmuši t.s. sākumdeklarēšanās likumu, kas principā izslēdz iespēju pēkšņi turību ieguvušām amatpersonām naudas izcelsmi skaidrot ar “atrašanu tumbočkā”. Šajā Saeimā pieņemtie atklātie balsojumi par amatpersonām vainagojās pagājušajā nedēļā, deputātiem saskaņā ar saviem vārdiem balsojot par Jāni Maizīti Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā. Vai tiešām priekšvēlēšanu kaislību vārdā un aizvainota pašlepnuma dēļ ir vērts tagad apstāties? Protams, opozīcijā ir ērtāk, jo nav jāskaidro dažreiz neērtie, dažreiz arī nepopulārie lēmumi, kas neizbēgami jāpieņem valstu valdībām.

Visbeidzot, tikai mums Latvijā esot, pašiem varbūt šķiet, ka visa pārējā pasaule tikai to vien gaida kā mums pasniegt roku un labot mūsu pagātnes pārestības. Patiesībā dalība Eiropas Padomē, Eiropas Savienībā, NATO un, cerams, drīz arī eirozonā, ir daudzu Latvijas patriotu smaga un rūpīga darba rezultāts. Latviešiem ir skaists teiciens: “Palīdzi pats sev, un Dievs Tev palīdzēs”. Ja Latvijas Valsts policisti būtu rupji un subjektīvi izdzenājuši piketētājus, kam Rīgas Dome bija provokatīvā veidā atļāvusi atrasties pie Brīvības pieminekļa, Latvijas starptautiskās aizstāvības darbs noteikti nesekmētos labāk. Galu galā, tādās organizācijās kā Eiropas Padome un Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, kur gan Latvija, gan Krievija ir dalībvalstis, Latvijai veltītā kritika ir regulāra parādība. Līdz šim tajā pamatā neviens neieklausās, jo visi zina, ka ar tādām pamatbrīvībām kā pulcēšanās un vārda brīvība mums viss ir kārtībā.