pirmdiena, 2013. gada 16. decembris

U-pagrieziens

Kad Armēnijas prezidents 2013. gada vasarā paziņoja par U-pagriezienu (U-turn) attiecībās ar Eiropas Savienību, atsakoties no idejas ar Eiropas Savienību noslēgt Asociācijas un t.s. ES un Armēnijas Padziļinātās un visaptverošās brīvās tirdzniecības līgumu, sabiedrība paburkšķēja, pieņēma prezidenta solījumu, ka Muitas savienība ar Krieviju neapgrūtinās saišu veidošanu ar Eiropas Savienību un par šo vairāk vai mazāk aizmirsa. Armēnijas situācija ir neapskaužama – tā ir faktiskā kara stāvoklī ar Azerbaidžānu Kalnu-Karabaha reģiona dēļ un tai nav nekādu ekonomisku vai citāda veida attiecību ar lielāko kaimiņu Turciju.

Savukārt Ukrainas prezidenta Janukoviča pēkšņais 21. novembra paziņojums par U-pagriezienu attiecībās ar Eiropas Savienību ir izsaucis tik asu reakciju, ka jau gandrīz mēnesi Kijevas ielās atrodas protestētāji, protesti kulminācijās  sasniedz vairāku simtu tūkstošu cilvēku līdzdalību. Ukrainas augstākās amatpersonas publiski ir norādījušas, ka lēmums par nepievienošanos Asociācijas un tirdzniecības līgumam ar Eiropas Savienību radies Krievijas spiediena rezultātā. Tomēr Krievijas amatpersonas to turpina noliegt un apgalvo, ka nepievienošanās līgumam esot tikai un vienīgi Ukrainas izvēle.

Ukrainas sabiedrībai šī izvēle ir skaidra – pēc Padomju savienības sabrukuma Polijas un Ukrainas dzīves līmenis bija apmēram līdzīgs. Pēc sekmīgas integrācijas Eiropas Savienībā Polijas iekšzemes kopprodukts pašlaik apmēram 3 reizes pārsniedz Ukrainas. Turklāt Ukrainai pašlaik ir viens no dārgākajiem ārējiem parādiem pasaulē – tā apkalpošana maksā milzu līdzekļus no tā jau nabadzīgā valsts budžeta. Ukrainas parlamenta deputāti no paša prezidenta Janukoviča Reģionu partijas ir pilnīgā neizpratnē – tie vairāk nekā gadu intensīvi strādāja pie likumiem, kas ļautu parakstīt Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, bet tagad prezidents vēlas izdarīt  U-pagriezienu.

Kā to pašlaik redzam Ukrainā, šādu U-pagriezienu sekas var būt dramatiskas. Ilgstoši protesti un Ukrainas prezidenta mētāšanās starp Briseli, Maskavu un Ķīnu  pamatīgi iedragājuši jau tā smagā situācijā esošo Ukrainas ekonomiku. Domājot par politiskajiem U-pagriezieniem, nāk prātā britu premjeministres Margaritas Tečeres leģendārais teiciens, kad partija viņu aicināja mazināt ekonomisko reformu tempu: “You turn [U-turn] if you want to. The lady's not for turning” - “U-pagriezieties, ja vēlaties, [šī] lēdija nav [domāta] griešanai”. Šis teiciens un Tečeres politiskā stāja kopumā ir leģendāra, demonstrējot politisko principialitāti.


Nekaunīgais spiediens uz Ukrainu no Krievijas puses droši vien arī ir ietekmējis Vācijas prezidenta Gauka, Igaunijas prezidenta Ilvesa un Francijas prezidenta Olanda lēmumus nepiedalīties Soču Olimpiskajās spēlēs 2014. gadā. Es būtu priecīga, ja arī Latvijas prezidents Andris Bērziņš spētu ieņemt principiālu nostāju šajā ģeopolitiski tik svarīgajā jautājumā.

pirmdiena, 2013. gada 2. decembris

Nils aizspēlējies


Mums, Nila Ušakova vienaudžiem, droši vien atmiņā no bērnības saglabājusies poļu rakstnieka Januša Korčaka grāmata par karali-zēnu Matiušu Pirmo. Pēc
tam, kad Matiušs nejauši kļūst par karali, viņš paslepeni aizzogas karā, ko iesākuši kaimiņvalstu karaļi, un kļūst par kādas tālas valsts karaļa sirdsdraugu. Atgriezies mājās, viņš uzsāk plašas reformas – katram karaļvalsts bērnam ik dienas pienākas saldumi un vasaras bērni pavada par karaļvalsts naudu sarūpētos atpūtas namos. Problēmas karalim Matiušam sākas tad, kad bērni, pārauguši bērnu vecumu, joprojām vēlas katru dienu saņemt ierasto saldumu devu un baudīt visas bērniem piešķirtās privilēģijas. Spēle grāmatā beidzas nežēlīgi – Matiušs tiek izsūtīts uz vientuļu salu.

Likuma “Par pašvaldībām”, kam vajadzētu būt katras pašvaldības vadītāja rokasgrāmatai, 15. panta Pašvaldībām ir šādas autonomās funkcijas” 14. punkts nosaka: “nodrošināt savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu”.  Ielieciet interneta google meklētājā vārdus: “Ušakovs Ameriks Re&Re”, meklētājā nospiediet izvēli “attēli” un jums pretī velsies rinda fotogrāfiju ar smaidošu Nilu Ušakovu un Andri Ameriku baltajās celtniecības kompānijas “Re&Re” (un arī citu uzņēmumu) ķiverēs, atklājot, uzsākot un veicinot dažādus būvprojektus. Laikam savā izpratnē par pašvaldības vadītāja darbu kā spēli, Nils Ušakovs šādā veidā pārbauda šo projektu būvniecības procesa tiesiskumu.

Pēc Zolitūdes Maxima traģēdijas Nils Ušakovs steidzās skaidrot, ka Rīgas pilsētas  “būvvalde strādā līdzīgi kā Uzņēmumu reģistrs. Būvvalde pārbauda iesniegto dokumentu atbilstību normatīviem. Vai ir visi zīmogi, vai ir visi paraksti”. Savukārt pašas Rīgas pilsētas būvvaldes nolikums vēsta: “Rīgas pilsētas būvvalde (turpmāk – Būvvalde) ir Rīgas domes priekšsēdētāja pakļautībā esoša pašvaldības iestāde, kas Rīgas pilsētā pārzina un kontrolē būvniecību”. Tad jau pēc Ušakova teiktā sanāk, ka Būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs pēc Zolitūdes Maxima traģēdijas ir ievērojami pārsniedzis savas pilnvaras. Kā zināms pēc Maxima objekta apskates Imantā, tā būvatļauja tika apturēta, skaidrojot, ka “veikala vitrīnu dalījums neatbilst projektam, tāpēc tā uzskatāma par patvaļīgu būvniecību [..]. Ēkas un tās labiekārtojuma novietojums dabā neatbilst projektā paredzētajam - tas būs jānovērš, veicot izmaiņas būvprojektā”. Šie secinājumi taču ir krietni plašāki nekā tikai papīru apskate, vai ne?

Diemžēl šāda Nila Ušakova izpratne par pašvaldības funkcijām un uzdevumiem uz ilgiem laikiem ir pārvilkusi svītru, tajā skaitā Nila Ušakova partijas biedru atbalstītajai valsts funkciju decentralizācijai, nododot vairāk varas pašvaldībām. Uz to jau gadiem aicina daudzu atbildīgu un efektīvi strādājošu pašvaldību vadītāji. Ja jau lielākā Latvijas pašvaldība Rīga acīm redzami netiek galā pat ar tai likumā noteiktajām funkcijām, par kādām papildus funkcijām vēl varētu būt runa?

Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova spēļmantiņu klāstā jau ir t.s. puteņa biļetes, sabiedriskā transporta braukšanas atlaides Rīgā cilvēkiem vecumā līdz 75 gadiem, vides reklāmas aizliegums apkaimēs, kur pamatā dzīvo citu politisko spēju atbalstītāji. Cik ilgi vēl Nils turpinās spēlēties?   

sestdiena, 2013. gada 23. novembris



Visdziļākā līdzjūtība visiem, kurus skārusi Maxima nelaime. 


Visu mūsu kopējā nelaime. 

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Pats visas elles var paciest. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp Un kad viņš skatās tev acīs. 
Imants Ziedonis

piektdiena, 2013. gada 8. novembris

Ušakova ledusskapja demokrātija

Rīgas domes Licencēšanas komisija 2013. gada 7. oktobrī lēma par to, ka viena brauciena cena Rīgā sabiedriskajā transportā no 2014. gada 1. janvāra būs 1.20 eiro, jo esot pieaugusi brauciena pašizmaksa. Skaidrības par to, kā šī pašizmaksa veidojas, nebija un joprojām nav. Tomēr, lai neriskētu no “labā zēna” rīdzinieku acīs pārvērsties par “slikto zēnu”, tajā pašā dienā Nila Ušakova uzdevumā Rīgas domes vairākums lēma, ka tikai Rīgas pilsētā deklarētiem rīdziniekiem par braukšanu sabiedriskajā transportā pienāksies 50% atlaide. 

Savā 2013.gada 7. oktobra rakstā “Par biļetēm. Bez politikas” Nils Ušakovs šo
lēmumu skaidro, izmantojot daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas analoģiju. Latvijas valsti viņš salīdzina ar “blokmāju”, un katrs atsevišķs dzīvoklis ir viena pašvaldība. Lai iedzīvotāji labāk izprastu Ušakova ieceri, viņš skaidro – neviens taču neiedomājas prasīt viena dzīvokļa iedzīvotājiem iznest kāpņutelpā savu ledusskapi, lai visi no tā barotos. Tātad pašreizējo situāciju, kurā visi Latvijas valsts iedzīvotāji par galvaspilsētas Rīgas sabiedriskā transporta izmantošanu maksā vienlīdzīgi, Ušakovs salīdzina ar kāpņutelpā iznestu ledusskapi, no kura labumiem nepamatoti barojas no attāliem stāviem sanākušie kaimiņi.
Šāda Ušakova uztvere ir tieša “vakar piedzimis” doktrīna. Ušakovs laikam nekad nav dzirdējis par to, ka Rīgas sirdī ir Brīvības piemineklis, kas uzcelts par visas tautas saziedotiem līdzekļiem un ko neaizskāra pat padomju vara, baidoties no iespējas tautas gruzdošās dusmas pārvērst liesmās. Jaukais zēns Ušakovs politiski represētai kundzei no Rūjienas, kas 14. jūnijā vēlēsies pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, vēsā mierā pieprasīs dubultu braukšanas maksu tramvajā, lai tur nokļūtu un pēc tam padzertu tēju pie Rīgā dzīvojošās draudzenes. Tāpat Ušakovs ģimenei ar bērniem no Dundagas, kas 11. novembrī vēlēsies noskatīties izrādi Nacionālajā teātrī un pēc tam krastmalā pie pils mūra, atzīmējot Latvijas Republikas neatkarības izcīnīšanu ierakumos Daugavmalā 1919. gadā, nolikt svecītes, par nokļūšanu pie šīs “greznības” liks maksāt dubulti.
Rīgas domē pašlaik apspriež grozījumus 2013. gada budžetā. Kopumā šī gada budžetā varētu būt 50 miljonu latu liels deficīts. Tātad visa valsts kopumā 2014. gadā plāno dzīvot ar 1% budžeta deficītu, bet Rīgas pašvaldība, gluži kā pļēgurs, iespējams, 2013. gadu beigs ar 10% budžeta deficītu. Papildus septiņi miljoni latu paredzēti subsīdijās „Rīgas Satiksmei”. Tomēr leģitīmi ievēlētiem Rīgas domes deputātiem nav izdevies uzzināt, kā izlietota 2013. gadā „Rīgas Satiksmei” jau piešķirtā vairāk nekā 60 miljonu latu lielā dotācija un kā tiks izmantoti vēl papildus piešķiramie septiņi miljoni.
Runājot Ušakova ledusskapja demokrātijas kategorijās, visa valsts nākotnē var nonākt situācijā, kurā pļēgurs, izēdis savu ledusskapi tukšu, to izstumj kāpņutelpā un brēc, ka citiem tas jāsteidz piepildīt.

trešdiena, 2013. gada 18. septembris

Histērija ap preambulu


Ir pārsteidzoši, cik naski daži sabiedrības pārstāvji ir pieņēmuši Saskaņas centra deputāta Andreja Elksniņa domu gājienu, ka kritizējama ir tādu deputātu rīcība, kas vasarā, Saeimas sesiju pārtraukumā tiekas, lai diskutētu par, viņuprāt, svarīgiem likumprojektiem.

Elksiņš savu uzbrukuma gājienu Saeimas Juridiskās komisijas vadītājai Ilmai Čepānei uzsāka 4. septembrī, kad Juridiskās komisijas sēdē paziņoja “tajā pašā laikā, Čepānes kundze, es arī varētu parādīt saraksti starp Jums un Levitu, kurā jūs apspriežat gan iespējamās redakcijas, gan iespējamos [..] variantus pie [..] Preambulas”. Saskaņā ar Krimināllikuma 144. pantu, citas personas korespondences pretlikumīga iegūšana ir sodāma, tāpēc deputāte Čepāne vērsās Drošības policijā, lai tā noskaidrotu, kādā veidā deputāts Elksniņš varēja viņas saraksti iegūt. Kā atbildes reakcija sekoja A. Elksniņa vēršanās Satversmes aizsardzības birojā (SAB) 9. septembrī, pielīdzinot deputātes Čepānes biedrošanos un darbu vasarā valsts apvērsuma mēģinājumam – apgalvojot, ka lielā slepenībā šaurā lokā tiek pārrakstīta Satversme. Saskaņas centra deputāts A. Elksniņš, kuram tas pats SAB ir liedzis pielaidi valsts noslēpumam, rīkojas likumsakarīgi, tomēr jautājums - vai šīs rīcības publiskā motivācija ir reproducējama tālāk un vai faktā, ka deputāti un domubiedri Saeimas sesijas pārtraukuma laikā strādā pie likumprojektiem, ir kas nosodāms un šantāžai (Elksniņa izteikumus Juridiskās komisijas sēdē par tādu var uzskatīt) pakļaujams.  

Vispirms, arī tad, ja cilvēks kļuvis par deputātu, tas bauda visas pamata cilvēktiesības – gan pulcēšanās, gan vārda brīvību. Ilma Čepāne un viņas domubiedri savā brīvajā laikā var tikties ar ko vien vēlas, un plānot, ko vien vēlas, nesaņemot par to ne publisku nosodījumu, ne nopēlumu. Turklāt, Satversmes preambulas nepieciešamība ir diskutēta arī tādos forumos kā ikgadējais Bīriņu konstitucionālās tiesībpolitikas seminārs, kur iespēja piedalīties bija arī Saskaņas centra deputātiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka jebkādiem Satversmes labojumiem Saeimā ir nepieciešamas 2/3 deputātu balsis. Tas ir ļoti liels skaits un, saprotams, bez plašām diskusijām un sarunām šādu balsojumu nav iespējams sasniegt. Diemžēl šajā stāstā fundamentāli tiek sajauktas divas lietas – deputātes Čepānes un viņas domubiedru sarunas un diskusijas par iespējamiem Satversmes labojumiem un šādu vai citu Satversmes labojumu pieņemšana Saeimā. Šie abi ir divi būtiski atšķirīgi procesi jau tajā vien, ka par pēdējo Saeimai ir jābalso ar 2/3 deputātu balsu.

Un tagad par saturu. Kāpēc izcēlies tāds satraukums par vēlmi Latvijas Republikas Satversmei uzrakstīt preambulu, kas Satversmi ieliktu mūsdienīgā, šodienas kontekstā? Satversme un Latvijas Republika kopumā taču nav nekāds raupjš brezenta maiss, kuru var piepildīt ar jebkādu saturu. 1922. gadā pieņemto Satversmi varēja uzskatīt par pamatā valsts iekārtu definējošu –Saeimas, prezidenta, Ministru kabineta funkcijas nosakošu. Vēlāk tai pievienoti panti par valsts valodu (1998. gadā), Saeimas deputāta zvērests 2002. gadā, ar kuru, cita starpā, deputāti apņemas aizstāvēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Norma par to, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda Satversmē arī iestrādāta 2002. gadā. Kāpēc Satversmes preambulā nevarētu apstiprināt, ka Latvijas tauta, kas ir spējusi divas reizes pašorganizēties savas valsts izveidei un atjaunotnei, Latvijas valsti izveidojusi, lai nodrošinātu Latvijas tautas ilgtspēju - garīgo, sociālo, kultūras un materiālo labklājību, apstiprināt Latvijas valsts nepārtrauktību kopš 1918. gada.

Mūsu Satversme arī nedefinē Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Tas ir milzīgs ārpolitisks sasniegums, par kuru pirms 150 gadiem par neatkarīgu valsti sapņojošie jaunlatvieši varēja tikai sapņot. Vai mums nevajadzētu savā Satversmes preambulā apliecināt arī šīs, eiropeiskās vērtības?

Igaunija savu Satversmes preambulu pieņēma 2007. gadā, un tajā, cita starpā, teikts, ka “Igaunijas valsts ir izveidota, balstoties uz Igaunijas tautas neapstrīdamām tiesībām uz pašnoteikšanos”, [un Igaunijas valsts] “mērķis ir garantēt Igaunijas nācijas, valodas un kultūras saglabāšanos caur gadsimtiem”. Somija pieņēma jaunu konstitūciju 2000. gadā, un kopš 2011. gada tajā noteikts, ka Somija ir starptautiskās sadarbības dalībniece [..] un Eiropas Savienības dalībvalsts.
Vai mēs tiešām esam gatavi atbalstīt Saskaņas centra deputāta Andreja Elksniņa acīm redzamo vēlmi, lai mūsu Satversme būtu kā neitrāls brezenta maiss, kuru var piepildīt ar jebkādu saturu? Satversmes preambulai ir iespēja nostiprināt Latvijas valsts nepārtrauktības, līdzdalības Eiropas Savienībā un tautas labklājības un attīstības principu, dodot Satversmei konkrētu, mūsdienīgu saturu.

pirmdiena, 2013. gada 26. augusts

Kāda spilgta ceļojuma piezīmes III jeb kā vasarā ceļot Latvijā

No kuries jūs esat?”, jau trešo reizi pārjautā pārgājienā no Kolkas uz Mazirbi sastaptais vācietis, kurš kopā ar saviem pusaudžu bērniem mēro ceļu no Ventspils uz Kolku. “Mēs esam no šejienes, latvieši”, jau trešo reizi apstiprinām - “ziniet, latvieši arī dodas garos pārgājienos pa savu skaisto, neskarto Kurzemes piekrasti”, ar smaidu skaidrojam.
    
Mazirbe gar jūras krastu ir 20 km attālumā no Kolkas un tas ir vienā dienā pieveicams attālums, ko kājām mērot ģimenei ar vairs ne tik maziem bērniem, ja vēlas pabūt kopā, klausoties rāmā viļņu, vēja un kaiju čalošanā. 
Mazliet izaicinoši, bet nekādā ziņā mokoši. Ja ir duka, nākošajā dienā var aiziet arī atpakaļ – 40 nostaigāti kilometri katras ģimenes kontā būs vērā ņemams sasniegums.

Šādā ceļā var izrunāt vai visu Kurzemes piekrastes vēsturi, cik nu vecāku zināšanas atļauj – un, atkarībā no mobilā telefona operatora izvēles, tās papildināt ar google resursiem. Kur vēl labāk runāt par Kurzemes kājgriežiem – līviem, kas ar maldu ugunskuriem pievilināja kuģus, kurus pēc tam aplaupīja, ja ne tieši šeit, pašā Kurzemes piekrastē. Viņi neesot smādējuši arī aplaupīto mirušo apavus - ja nebija viegli tos noaut, grieza nost visu kāju. 

Te arī īpaši sulīgs stāsts sanāk par to, ka mūsu jūra ir tik neskarta un no betona brīva, jo padomju laikos šeit bija aizliegtā zona un piekraste pa naktīm tika uzarta, lai varētu pārliecināties, ka kāds "nelietis" nav nejauši izsprucis no padomjvaras nagiem, lai nakts aizsegā aizlaistos uz Zviedriju. Tāpat ar bērniem labi pārrunāt, kā piekrastes ciemu zvejnieku dzīves tika izpostītas padomju paranojas dēļ - tiem neļāva zvejot zivis, lai nebūtu nekādas iespējas uz Zviedriju transportēt savus līdzcilvēkus.

Ar rūgtumu nosaku, ka pēc sarūsējošās padomjlaiku tehnikas, ko šur tur piekrastē redzam kā zvejnieku palīglīdzekli, redzams, ka 23 gadi ir par maz, lai ekonomiski atkoptos un atļautos ko labāku. Tomēr tad, kad kāds dūšīgs padomjlaika traktoriņš dodas dziļi jūrā, lai krastā izvilktu zvejnieku laivas, nosmejam – nebūtu gan labi par dārgu naudu iepirktu smalku tehniku pa sāļo jūras ūdeni šādā veidā deldēt. 

Ceļā satiktie lietuvieši mums apjautājas, kur mūsu piekrastē varot celt teltis un kurināt ugunskuru? Mēs atsmejam – visur, galvenais pēc sevis visu savākt. Šis “muļķīgais” jautājums bērniem jāizskaidro, stāstot, ka kaimiņi nav tā kā mēs svētīti ar garum garu, skaistu, gandrīz neskartu jūras piekrasti.


Droši vien mūsu ceļojums būtu nepatīkamāks, ja līdzi būtu jāstiepj telts, guļammaisi un viss nakšņošanai nepieciešamais. Šo mazo neērtību atrisina tas, ka abos ceļojuma galos atrodam viesmīlīgas naktsmājas. Mazirbē tās ir veclaicīgajās Branku-Stūrīšu zvejniekmājās, kur var nobaudīt lielisku pavāra Igora gatavotu maltīti lībiešu garā un apskatīt senlietu muzeju. Kolkā noteikti jānakšņo mucu mājiņās pašā jūras malā – maziem zēniem, kam patīk kuģi, kuģīši un bākas, tas ir ekstāzei tuvs piedzīvojums.




Šāds ceļojums ir tikpat sulīgs kā jebkurš ģimenes izbrauciens ārpus Latvijas, tas maksā krietni mazāk un atbalsta sīkstos Kurzemes piekrastes ļaudis.