otrdiena, 2022. gada 3. maijs

Kāda būs pēc-Putina Krievija?


Pirmajā Krievijas sāktā Ukrainas kara nedēļā man sanāca saruna ar Krievijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri vēlējās “parunāt par Krievijas nākotni”. “Pieklājības pēc” piekritu, jo - kāda tur nākotne? Par ko vispār runāt? Sarunas biedri teica, ka viņiem vairs neesot ko zaudēt, Krievija sevi tā pazemojusi, ka viņi tagad visus spēks veltīs Krievijas esošās valsts pārvaldes sistēmas demontāžai un “veselīga ferderālisma attīstībai”. Cik naivi, nodomāju. Tomēr tikko šo domu Krievijas kara divu mēnešu priekšvakarā BBC radio atkārtoja Krievijas bijušais oligarhs, naftas uzņēmuma Jukos bijušais īpašnieks Mihails Hodokovskis, kurš pēc iebilšanas Putinam 2003. gadā tika apcietināts un kā biedinājums pārējiem Jeļcina laika oligarhiem pavadīja 10 gadus cietumā. Hodorkovskaprāt, “ir kļūda meklēt “labāku” Putinu, kurš varētu izveidot vienotu, demokrātisku Krieviju. Tas nekad nenotiks. Ja meklēsim “labo” caru, impēriskās, fašistiskās ambīcijas nekad nebeigsies. Mums vajadzīga parlamentāra valsts, īsts federālisms.  [..] Demokrātiska, unitāra Krievija nav iespējama, Krievijai jābūt politiski daudzveidīgai un daudzslāņainai.”   

 

Nesenā darba vizītē Mongolijā, valstī, kas kā šķiņķa šķēle (Mongolijas teritorija ir 24 reizes lielāka par Latvijas) iespiesta starp milzīgajiem Krievijas un Ķīnas riecieniem, mongoļu draugi  stāstīja, ka viņiem radniecīgā tauta – burjati, kuri dzīvo  Baikāla ezera ziemeļaustrumos, dumpojoties pret Putina karu un mēģinot slēpt savus jauniešus no iesaukšanas armijā, tāpēc Mongolija “pēkšņi esot pilna ar ļoti nabadzīga un vecmodīga paskata burjatu izcelsmes krievu jaunekļiem”. 

 

Lai gan Krievija kopš Padomju Savienības sabrukuma saucas “Krievijas Federācija”, tai patiesībā nav nekādu īstas federācijas pazīmju, tā ir unitāra, vertikāli organizēta impērija, Putinam tīkama struktūra jau no viņa varas pirmsākumiem. Tā ir impērija, kas ieplētusies pār aptuveni 200 tautām, kuras ir par vāju un rusificētu, lai spētu panākt neatkarīgu eksistenci. Kopumā Krievijā pašlaik ir 21 republikas – piemēram, Ingušetija, Čuvašija, Tataristāna, kurās dominē citas, ne krievu, tautas. Vēl no padomju laikiem atceramies, ka kļūt par “autonomo republiku” Padomju Krievijas sastāvā bija tautas beigu sākums. Pēc būtības šodien nekas daudz nav mainījies. 

 

Krievijas “centra” – Maskavas un Pēterburgas atrautība no “plašās teritorijas” ir bijusi problēma vienmēr. Piemēram, Krievijas imperatore Katrīna II, 1767. gadā, ceļojot vien 700 km uz austrumiem pa Volgu, franču filozofam Voltēram par Volgas pilsētu Kazaņu raksta - “šajā pilsētā [dzīvo] divdesmit dažādas tautas, kuras nelīdzinās cita citai [..]. Šī ir impērija pati par sevi un šeit mēs redzam, cik maz tā atbilst kopējai valsts situācijai” (R. Mesī “Katrīna Lielā”). 

 

Krievijas milzīgā, pasakiniem dabas resursiem bagātā teritorija un tās aukstais klimats ir tās lielākais posts – norīt nevar, izspļaut negribas, tāpēc tā, pašai sev par postu, iestrēgst impēriskā delīrijā par savu varenumu. Trešdaļa Krievijas iedzīvotāju dzīvo īpaši nedraudzīgos klimatiskos apstākļos un apmēram desmitā daļa – Sibīrijas pilsētās, kurās gada vidējā temperatūra ir mīnus 15 grādi. Tas kopā ir gandrīz 60 miljoni cilvēku. Kā apliecina Skandināvijas un Kanādas piemēri, lai nodrošinātu dzīves kvalitāti un demokrātisku valsts iekārtu šādos klimatiskos apstākļos, vajadzīga ne tikai mērķtiecīga politika, bet arī milzīga nauda, kuru Krievija cilvēku dzīves kvalitātē, protams, neiegulda. 

 

Padomju laikos Krievijas dabas resursi tika “apgūti”, izmantojot spaidu darbu. Tā izveidojās ap 300 padomju mono-pilsētas, no kurām dažām ir paveicies - piemēram, dienvidos esošā Toljati spējusi sekmīgi dažādot savu ekonomiku. Tomēr pavisam nav paveicies, piemēram, Noriļskai, leģendārajai niķeļa ieguves pilsētai, kurā, par spīti tam, ka niķelis veido svarīgu daļu Krievijas kopējā dabas resursu eksportā un dod ievērojamus ienākumus valsts budžetā, ir nožēlojamā sociāli ekonomiskā situācijā, fotogrāfijas no Noriļskas polārās nakts ir tik iespaidīgas, kas guvušas starptautisku ievērību. Savukārt par Nižņi Tagilas pilsētu, tās iedzīvotājs Sasha National Geographic 2016. gadā teica - mums ir tikai “rūpnīcas un ieslodzījuma vietas - nometnes. Savulaik slavena vilcienu vagonu ražošanas vieta, tagad pilsēta pazīstama ar sabrukušām rūpnīcām, bezdarbu un atbalstu Putinam. Mana 6. klases skolotāja teica – īsts vīrietis ir vai nu armijā vai cietumā.” Krievija vēl šodien no Eiropas saņem 200 miljonu eiro dienā par gāzi Eiropas mājokļu apkurei un ražosanai, bet Krievijas austrumu pilsētā Čitā cilvēki smok nost, jo krāsnīs iedzīvotāji dedzina visu, ko vien iespējams iebāzt krāsnī – lupatas, vecus apavus, atkritumus (Financial Times, 04.01.2022). 

 

Putina “stulbajā karā”, kā to skaļāk vai klusāk sauc daudzas Krievijas kaimiņu tautas, pamatā karo kareivji no attāliem Krievijas reģioniem. Tas arī ļauj labāk izprast šī kara brutalitāti, vardarbību un laupīšanu – šie cilvēki bieži nāk no “Dieva un cilvēku pamestiem” nostūriem.  Putins baidās izsludināt vispārēju mobilizāciju tieši Krievijas Eiropas daļas dēļ. Kā vērtē Ukrainas prezidenta Zeļenska padomnieks Oleksijs Arestovičs – mobilizācija liktu Krievijas urbanizēto rietumu jaunajiem cilvēkiem “piecelties no dīvāniem un “izlīst no interneta””, tādējādi pārkāpjot nerakstīto vienošanos – jūs nemaisieties politikā, es [Putins] jūs lieku mierā. 

 

Gan Arestovičs, gan Hodorkovskis, gan mani paziņas, Krievijas demokrāti, brīdina – Krievijai jāsabrūk, lai tā varētu atdzimt, esošajā valsts struktūrā tā tikai turpinās dzemdināt briesmoņus. Tomēr pēc Levadas centra pirmskara laika datiem (2021. gada nogalē), Krievijas iedzīvotāji Krievijas “sabrukumu” vērtē kā vissliktāko iespējamo valsts nākotnes scenāriju, savukārt “stabilas gāzes un naftas cenas” vērtētas kā vislabākais valsts nākotnes scenārijs.  Tātad lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju sevi apzinās Krievijas esošajā teritoriālajā, valsts pārvaldes un ekonomikas ietvarā. Tas nozīmē, ka “veselīgu federālismu” kaimiņvalstī savas dzīves laikā varam arī nepiedzīvot, bet kas zina.  

 

svētdiena, 2022. gada 10. aprīlis

Mana Latgale un Ukraina

Laikraksta "Ludzas zeme" titullapa 2022. gada 8. aprīlī 

Mana pirmā dzīves gada lielākais notikums bija “Lauču pūrā” iekritusi lidmašīna. Par šo notikumu pastniecei Deļcei, rociņas plātīdama, stāstīju lielā sajūsmā, skaidrā, dziedošā latgaliešu valodā - “Lauču pūrā īkrita ļidmašina, cilveiceņi sazasita, sazasita.” Bija sestiņdesmito gadu sākums un manā bērna apziņā manu Latgales, Pušmucovas ciema, Snotiuļu māju vecvecāku pasauli nekas neapēnoja. Es biju lolota un lutināta, mīlēta un bužināta, manu vecvecāku pastarīte – “miusu mozuo visteņa”. Tajā laikā es nezināju, ka brutālā padomju bezsaimnieciskuma, aklā kolhoznieciskuma un uzbrukuma jebkādai privātai domai un iniciatīvai rokās manu vecvecāku pasaule strauji irst un gaist, izlīst caur pirkstiem kā ūdens Snotiuļu ezerā, kura krastā mani senči Šalguni dzīvojuši kopš 18. gs, kad vēl viena Krievijas tirāna – Pētera I - rokās tika nopostīta viņu dzimtā Šalgunova uz ziemeļiem no Krievijas iekārotās Viļakas. 

Es tajā laikā nezināju, ka 1930. gadu beigās mani vecvecāki bija “pacēlušies” – iekopoši saimniecību, atkopušies no 1. pasaules kara posta, čaklajā ģimenē bija ienākusi pārticība. Es arī nezināju, ka mans vectēvs 2. pasaules kara laikā aiz izmisuma bija pieteicies vācu leģionā, jo tikai tā redzēja kaut mazāko iespēju aizstāvēt savu kvēli mīlēto valsti. Es nezināju, ka mana vienmēr ļoti piesardzīgā vecāmāte Franciska viņu no leģiona galugālā izpestīja, tādejādi nodrošinot iespēju piedzimt manai mammai un man. Tas, ko es tagad zinu, ir ka manu vecvecāku māju vairs nav – to vietā ir lauks, Snotiuļu ezeriņā peld vientuļš gulbis un mana vecvectēva mājas Terekos turpat blakus ir drupu kaudze. Manu vecvecāku pasaule vairs neeksistē. Tāpat kā vairs neeksistē to Ukrainas pilsētiņu un pilsētu pasaule, kurā kopš 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pabijis Krievijas karaspēks. Pazīstami uz Latviju atbēgušie ukraiņi šodien stāsta – mūsu pie-Kijevas mājiņa ir sabombordēta, mūsu auto vairs nav, mūsu dārza vairs nav, mūsu dzīves vairs nav. 

Šodienas Ukrainas Mariupole, Buča, Irpiņa ir mana Šalgunova, mani Tereki, mani Snotiuļi, mana Pušmucova, kuras baznīcā, vecvecākiem līdzi ejot un bērnam garajās misēs garlaikojoties, esmu izpētījusi katru flīzīti, katru rakstiņu. Laikmets ir cits, bet vardarbība, grautiņš, posts, ko aiz sevis atstāj Krievijas armija un vara, ir tāds pats. Es šodien raudu karstas asaras par savu vecvecāku pasauli un savu bērnības pasauli, ko nopostīja padomju okupācija. Un tādas pašas asaras es raudu par ikvienu Ukrainas pilsētu un ciemu, ko posta viņu it kā brāļu tautas – krievu – brutalitāte, ļaunums un vardarbība. Ne jau Putins izvaroja ukraiņu sievietes, ne jau Putins sasēja rokas Bučas pilsētiņas iedzīvotājiem, ne jau Putins šāva uz dzīvojamām mājām un dzemdību namiem Ukrainā. Tie bija Krievijas kareivji, daudzi apjukuši, pārbijušies zēni, kuru mirstīgās atliekas Ukrainas ielās un laukos Krievijas puse atsakās savākt. 

Ukraiņiem un baltiešiem nav paveicies ar kaimiņu – mēs dzīvojam blakus milzīgai, dabas resursiem bagātai valstij, kuras valdošās aprindas sevi saprot tikai tad, kad uzbrūk citiem. Tomēr mums ikvienam ir izvēle – nostāties patiesības un labā pusē, nepieļaut ļaumumu un vardarību savā dzīvē, ik dienas pamostoties un domāt – ko vēl es varētu iesākt, lai savu valsti – Ukrainu un Latviju – darītu labāku, skaistāku, saticīgāku un stiprāku, lai brīdī, ja atnāk ļaumums, mēs tam stātos pretī, kā to pašlaik dara Ukrainas drosmīgie vīri un sievas. Mans vīrs ir zemessargs kopš 2014. gada Krievijas iebrukuma Donbasā, mans dēls un krustdēls par zemessargiem kļuva šogad. Arī pati par mūsu valsti esmu gatava cīnīties, arī savu Ludzas novada, Pušmucovas pagasta, Snotiuļu ciema vecvecāku vārdā.

otrdiena, 2022. gada 4. janvāris

Krieviju mainīs pasaules “zaļums”

Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija meita Darja Navaļnija, 2021. gada 14. decembrī, uzstājoties Eiropas Parlamentā un ar nervu gāzi indētā un cietumā ieslodzītā tēva vietā saņemot Saharova balvu, teica – “esiet droši, mēs turpināsim mūsu darbu un cīņu”. Skatoties uz to, cik lielā mērā prezidents Putins atkal mēģina Krieviju padarīt par noslēgtu, represīvu cietoksni, jautājums ir – kā. Varbūt pārsteidzoši, bet ilgtermiņā vislabākā izvēle ir ikvienam mums individuāli un valstīm kolektīvi atteikties no ikviena nevajadzīga degvielas litra un pārdomāt nepieciešamību patērēt katru dabasgāzes kubikmetru, stingri nostājoties uz atjaunojamo energoresursu ceļa. Šis raksts sniedz argumentus, kāpēc Krievijas ekonomikā un politikā, visticamāk tuvākajā laikā būtisku pārmaiņu nebūs, jo tās palīdz apslāpēt pasaules atkarība no Krievijas naftas un gāzes. 

Krievijas prezidents Vladimirs Putins sava 2. prezidentūras termiņa laikā (no 2012. gada) Krievijas ekonomiku ir būvējis kā vienkāršu, fiskāli veselīgu (ar budžeta pārpalikumu), no naftas un gāzes, kā arī citu dabas resursu eksporta ienākumiem tieši atkarīgu, pēc iespējas no ārpasaules noslēgtu sistēmu. Pēc manipulētajām 2011. gada Krievijas parlamenta vēlēšanām, kas izsauca asus protestus (sauktus par Bolotnaja nemieriem), Putins 2012. gada prezidenta vēlēšanās izvirzīja ekonomiskas daudzveidošanas un modernizācijas plānus – celt darbaspēka produktivitāti, palielināt augstas pievienotās vērtības uzņēmumu skaitu, uzlabot Krievijas vietu “doing business” indeksā. Neviens no šiem mērķiem nav sasniegts un, stājoties amatā 2018. gadā uz savu konstitucionāli atļauto, uz sešiem gadiem pagarināto, 4. pēdējo likumīgo termiņu, Putins neko tādu vairs nesolīja. Kā mērķi viņš pieteica valsts budžeta investīciju projektus veselības aprūpes, infrastruktūras, eksporta, digitalizācijas un citās jomās. 

Krievijas valsts finanses ir ļoti veselīgas – mācoties no Krievijas sāpīgās deviņdesmito gadu pieredzes un paņemot “labāko” no deviņdesmitajos valdījušā neoliberālisma, Krievija veic ievērojumus uzkrājumus t.s. Nacionālās bagātības un rezerves fondā. Krievijas valsts budžets ir balansētas, ja nafta pasaules tirgū maksā 40 ASV dolārus par barelu (pašlaik cema ir ap 70 ASV dolāru). Ja cena ir augstāka, daļa atlikuma tiek noglabāta šajā fondā, kura apmērs pašlaik ir gandrīz 200 miljardi ASV dolāru. Mēģinot Krievijas ekonomiku pasargāt no ārējas atkarības, Krievijas ārējais parāds ir zems (ap 15% no IKP) un populistiskā vilinājumā plaši svaidīties ar uzkrāto naudu sociālām piemaksām Krievijas valdība neielaižas, apzinoties arī kopējo valsts korumpētību. Piemēram, 2017. gadā Pasaules Bankas veidotajā labas pārvaldības indeksā Krievijas rādītāji, salīdzinot ar citām bijušās PSRS republikām, tādās svarīgās jomās kā likuma vara, vārda brīvība un pretkorupcija bija labāki tikai par Azerbaidžānas datiem un ievērojami atpalika no mums, Baltijas valstīm ar čempioni Igauniju priekšgalā. 

Ir saprotams, ka ar šādu korumpētības līmeni, trūkstot, piemēram, neatkarīgai tiesu varai, kas aizsargā īpašuma tiesības un investīcijas, modernu, daudzveidīgu ekonomiku nav iespējams uzbūvēt. Un Putins to nemaz arī negrib – jo vairāk spēlētāju, jo lielāka trobele. Krievijā mazo un vidējo uzņēmumu īpatsvars ekonomikā ir mazs – tie nodrošina 25% darba vietu, salīdzinot, piemēram, Eiropas Savienībā - 67%. Putina un viņa administrācijas redzējums ir lieli, nacionāli, valstij vai paklausīgiem indivīdiem piederoši, politiski instrumentalizējami milži, kā Gazprom un Rosneft, kurus var slaukt Prezidenta administrācijai pietuvināto korumpētais loks, būvējot bezgaumīgas pilis pie Melnās jūras, bet kuri dod solīdu un paredzamu pienesumu valsts budžetam. Ienākumi no naftas un gāzes Krievijas valsts budžetā sastāda apmēram 40%, citu dabas resursu eksports arī nodrošina ievērojamu daļu. Piemēram, aiz Polārā loka esošās pilsētas Noriļskas uzņēmums Noriļskas Niķelis nodrošina apmēram 2% no Krievijas IKP, tikpat, cik, piemēram, ASV visa Sanfrancisko pilsēta. Tātad - vienkārši un saprotami. 

Ja, sākoties Covid pandēmijai 2020. gadā, likās, ka Krievijas ekonomika ievērojami cietīs, saskaņā ar pēdējiem Pasaules Bankas datiem, tā ir veiksmīgi atguvusies. Krievijas IKP kritums 2020. gadā bija 3%, 2021. gadā tas, paredzami, pieaudzis par 4.3%, gandrīz precīzi sekojot naftas un gāzes cenu svārstībām pasaules tirgū. Šādi kritumi un kāpumi, protams, ‘sit’ pa Krievijas iedzīvotāju jau tā paplānajiem maciņiem, tomēr Krievijas ekonomika, arī pēc 2014. gada Krimas aneksijas un rietumvalstu noteiktajām sankcijām, visumā ir saglabājusi pieticīgu, bet tomēr izaugsmi. Krievijas iedzīvotāji šķiet samierinājušies, ka rietumvalstu pārticības līmeni sasniegt neizdosies, tomēr šobrīd Krievijas sabiedrība pārticības ziņā noteikti dzīvo labāk kā padomju laikos un trakajos, padomju sistēmas pamatnāciju pazemojušajos deviņdesmitajos, kad krietni zem nabadzības sliekšņa pakrita apmēram trešdaļa iedzīvotāju. Neatkarīgā sabiedriskās domas aptauju, Levadas centra dati liecina, ka vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka Krievijas labākais attīstības scenārijs ilgtermiņā ir naftas un gāzes cenu stabilitāte. Cik pieticīgi! Vairums Krievijas cilvēku ir atmetuši lielās komunisma un demokrātijas celtniecības idejas, kas dominēja iepriekšējā gadsimta Krievijā. 

Protams, ilgetermiņā šādam Krievijas ekonomiskajam modelim būs izaicinājumi. 2014. gadā par Ukrainas teritorijas nedalāmības graušanu noteiktās sankcijas ir ievērojami samazinājušas tehnoloģiju pārnesi no tādām meistarīgām naftas un citu dabas resursu ieguves valstīm kā Kanāda un Norvēģija, un Krievija vairs nespēj ātri adoptēties un sākt iegūt naftas un gāzes resursus sarežģītajā, bet pamazām atkūstošajā Arktikā. Tāpat pašreizējie Krievijas gājieni ar karaspēka savilkšanu pie Ukrainas robežas beidzot likuši jaunajai Vācijas valdībai Krieviju nopietni brīdināt, ka, šādi turpinot, tās ar Vācijas bijušā kanclera Šrēdera rokām izauklētais Nord Stream II gāzesvads, kas dabas gāzi “pa taisno”, apejot Ukrainu, zem Baltijas jūras nogādās tieši Vācijā, varētu netikt iedarināts. Tomēr Krievija joprojām stabili turpina ieņemt pirmās vietas pasaulē gan gāzes, gan naftas eksporta ziņā, piemēram Vācijas enerģētiskā atkarība no Krievijas dabasgāzes ir ievērojama. Pašlaik, ar augstām energoresursu cenām Krievijas budžets pildās un, kā teica ekonomists Meinards Keins - “ilgtermiņā mēs visi esam miruši”. 

Krievijas nacionāla līmeņa līderus, kuri ar savu harizmu varētu izaicināt Putina varas monopolu, greizsirdīgais čekists ir noslaucījis no skatuves – Boris Ņemcovs nošauts pie Kremļa sienām 2015. gadā un šogad cietumam nolemts spilgtais oponents Aleksejs Navaļnijs. 2021. gadā 10% no lielā mērā naftas un gāzes ienākumu radītā valsts budžeta tiek tērēti iekšējai drošībai – policijas un drošības dienestu represīvajam aparātam. Par tiem, kuri no Krievijas izbraukuši un uzstājas starptautiskos forumos, Putinam galva nesāp, jo viņa galvenais atbalstītājs, pēc Levada centra datiem, ir vientuļa, no valsts atkarīga sieviete, kuras spēka gadi palikuši padomju laikos. Šī sabiedrības daļa internetu, sociālos tīklus, telegrammu, signālu, youtube un citus tiešsaistes “brīnumus” nelieto, bet uzticas labi cenzētajai televīzijai. Šajā situācijā vislabākais veids, kā palīdzēt Navaļnijam un citiem Krievijas demokrātiem un politieslodzītajiem, ir atteikties no ikviena lieka degvielas litra un ikviena dabas gāzes kubikmetra katram individuāli un mums kā valstij un Eiropas Savienībai kopumā, mazinot savu atkarību no Krievijas dabas resursiem un dodot cerību Krievijas demokrātijai reiz uzelpot.