Pagājušās nedēļas nogalē notikušo Austrumu partnerības samitu daudzi
uzskatīja par
Latvijas prezidentūras Eiropas padomē augstāko punktu. Savukārt
citi baidījās, ka tā iznākuma piezemētība un ambīciju trūkums atstās smagu
nospiedumu uz Latvijas
Diskusijā ar Austrumu partneriem Saeimā uzreiz pēc samita, kolēģi
parlamentārieši no eiroentuziastiskajām Austrumu partnerības valstīm sacīja –
mēs Eiropai piedāvājām mūsu mīlestību, bet tā kā orgānu sāka preparēt mūsu
sirdi.
Diemžēl no šādas “nejaukas” preparēšanas neizbēgt, un tas ir
vajadzīgs gan pašiem austrumu partneriem, gan ES. Kā sacīja kāds izvērtēšanas
sarunas dalībnieks, Krievijas “spalvaino roku” var vainot daudzkur, tomēr galu
galā savu reformu un modernizācijas gaitu, tajā skaitā spēju tikt galā ar
vietējo korupciju un oligarhiju, veic katra pati dalībvalsts. Pašlaik Moldovas,
Ukrainas un Gruzijas vadībā ir politiķi, kas tuvināšos Eiropai, atsaucoties
sabiedrības pieprasījumam, ir nosprauduši kā savu galveno uzdevumu. Tomēr spēju
pie šī mērķa turēties apdraud gan spēcīgas iekšējas politiskas un ekonomiskas
intereses, gan arī salīdzinoši trausls atbalsts un gatavība ātri vilties un
zaudēt cerības to sabiedrībās.
Tāpēc Austrumu partneriem, kas ar Eiropas Savienību parakstījuši
Asociācijas līgumus, bija īpaši svarīgi saņemt apstiprinājumu par bezvīzu
režīma ieviešanu īstermiņa ceļojumiem. Bezvīzu režīms ar Moldovu ir ieviests
jau 2014. gadā. Kopumā no Moldovas bez vīzām uz Eiropas Savienības valstīm bez
problēmām ceļojuši jau ap 500 tūkstoši iedzīvotāju un bezvīzu režīma pozitīvo
ietekmi, tajā skaitā arī uz Piedņestras iesaldēto konfliktu, atzīst visi.
Ukrainai un Gruzijai bezvīzu režīma ieviešanai vēl ir neizpildīti mājas darbi.
Tām izdevās pārliecināt Eiropas Komisiju tikai par to, ka vēl viens novērtējums
par to gatavību bezvīzu režīmam tiks veikts 2015. gada beigās. Savā ziņā
stingras prasības bezvīzu režīma ieviešanai ir pašas Ukrainas interesēs. Ja
Eiropai rastos problēmas ar ceļotājiem no Ukrainas, kuras austrumu robeža
Krievijas agresijas dēļ nav Ukrainas valdības kontrolē, tas atstātu smagu
iespaidu uz Ukrainas cerībām tālāk tuvināties Eiropas Savienībai.
Tāpat samitā novērtēts, ka brīvais tirdzniecības līgums ar Gruziju un
Moldovu jau devis konkrētu ekonomisku labumu un par spīti Krievijas
mēģinājumiem panākt pretējo, apstiprināts mērķis brīvās tirdzniecības līgumu ar
Ukrainu uzsākt jau 2016. gada 1. janvārī. “Kāzu – bēru” kategorijās runājot –
neviens nav nomiris, bet nekas arī vēl nav piedzimis. Un tas pats par sevi jau
ir sasniegums.
Eiropas valstu pašreizējie dažādie iekšējie izaicinājumi – migrācija
Eiropas dienvidos, Grieķijas balansēšana uz bankrota robežas, atsevišķu ES
valstu tuvināšanās Krievijai un tās prezidenta politikas augstais vērtējums,
draudēja ar to, ka Austrumu partnerība varētu tikt aizslaucīta kā nebūtiska,
pat pārgalvīga ES ārējās politikas iniciatīva. Tomēr samita deklarācija
“atkal apstiprina [Austrumu partnerības] ļoti svarīgo lomu Eiropas kaimiņu
politikā”.
Tāpat arī sešiem austrumu partneriem redzējumi bija ļoti dažādi – savietot
trīs iepriekš minēto “censoņu” vēlmes ar Azerbaidžānas, Armēnijas un
Baltkrievijas vēlmēm nebija viegli. Kopš 2015. gada 1. janvāra ir sākusi
darboties Eirāzijas Savienība un Armēnija un Baltkrievija ir dalībnieces šajā
Krievijas dominētajā organizācijā.
Pēc samita daudzi jūtas mazliet sarūgtināti, tomēr daudzkārtējie draudi, ka
kāda no valstīm varētu “pagriezt muguru” un deklarāciju neparakstīt, kā tas
notika iepriekšējā, Viļņas samitā 2013. gadā, tika novērsti. Tas, ka deklarāciju,
kurā nosodīta Krimas aneksija, uzsvērta valstu teritoriālā nedalāmība un
suverenitāte, kā arī uzrunātas (lai gan precīzi nenosauktas vārdā) “darbības
pret Ukrainu”, parakstīja visas ES 28 valstis un visi 6 austrumu partneri, ir
ļoti spēcīgs signāls. Tajā skaitā tas ir nopietns signāls Krievijai.
Nav komentāru:
Komentāra publicēšana