Par reālām un ideālām ģimenēm

Pagājušajā piektdienā piedalījos Latvijas Radio diskusijā par laulības un partnerattiecību regulējumu Latvijā. Eiropas Tiesas spriedums, kas bija sarunas

iegansts, izrādījās Latvijai nesaistošs, jo tas skāra konkrētu likumisko regulējumu Francijā, attiecībā uz kuru tiesa bija lēmusi – ja darba devējs kādu konkrētu labumu vai pakalpojumu piedāvā laulībā esošai personai, tāds pats pakalpojums pienākas arī personai, kura ir partnerattiecībās - savienībā, kas definēta Francijas likumdošanā un attiecas gan uz dažādu dzimumu, gan viena dzimuma pāriem.

Uz Latviju šis tiesas spriedums neattiecas, jo partnerattiecību regulējumamums nav un vienīgā savienība, ko atzīst Latvijas likumi – Satversme un Civillikums - ir laulība. Tādējādi mūsu likumi pašlaik ataino sapni par ideālo ģimeni, tomēr realitāte ir pavisam citāda.

Kā liecina statistika, apmēram 45-50% Latvijas bērnu piedzimst vecākiem, kas nav laulībā. Vēl lielāks skaits – 72%, Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka laulība nav obligāts priekšnoteikums ģimenes izveidei. Arī šķirto laulību skaits Latvijā ir augsts, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.

Šāda nesaskaņa starp ideāliem un realitāti rada situācijas, kurās ilgstoši kopā dzīvojošiem cilvēkiem nav, piemēram, iespējas pieņemt lēmumus par partnera ārstēšanas gaitu, ja viens no tiem iekļuvis avārijā un smagā stāvoklī atrodas slimnīcā. Tāpat partnerim liegtas apmeklējumu tiesības, ja kāds no partnerattiecībās esošajiem nonācis apcietinājumā. Organizācijas, kas strādā ar sieviešu tiesību jautājumiem, ar praktiskām problēmām, kas veidojas no nesaskaņas starp ideālo un reālo, saskaras ik dienas, risinot bērnu aprūpes, īpašumu dalīšanas un daudzus citus jautājumus, kad bijušo partneru attiecības samežģījušās.

Diemžēl jautājums par nereģistrētām partnerattiecībām Latvijā ir kā karsts kartupelis, jo tas automātiski tiek asociēts ar viendzimuma partneru savienībām, kuras, kā populāri un populistiski tiek uzskatīts, apdraudot ģimenes vērtības.

Tomēr šeit vietā jautājums – ko tad īsti saprotam ar ģimenes vērtībām un pašu jēdzienu "ģimene"? Vai vīrietis, kas pēc sievas nāves audzina divus bērnus, ir vai nav ģimene? Vai kopā ar vecmāmiņu un māmiņu dzīvojošs zēns nav tiesīgs uzskatīt, ka dzīvo ģimenē? Vai SOS bērnu ciemata asociācijas mamma, kuras aprūpē ir reizēm no septiņām dažādām ģimenēm ar sarežģītiem dzīvesstāstiem nākuši bērni, nav ģimene? Manuprāt visbīstamākais ir mēģināt citu cilvēku vietā spriedelēt, vai to dzīves apstākļu radītās izvēles un dzīves modeļi ir pareizi vai nepareizi.

Nākot no radio diskusijas, pamanīju trīs zēnu bariņu, kas gāja pa ielu, savā starpā grūstoties. Viens no zēniem atpalika, un, smagi elpojot, atsēdās uz tuvumā esošās sētiņas. Piegāju klāt un apjautājos, vai puika jūtas labi un vai nav nepieciešams to pavadīt uz tuvāko transportu. Desmitgadīgais zēns ar prieku šo piedāvājumu pieņēma un jautāja: “Vai jūs nebūtu ar mieru ar mani kādu gabaliņu kopā ar trolejbusu pabraukt?”. No zēna stāstītā sapratu – viņi kopā ar mammu tikko pārcēlušies uz Rīgu no citas Latvijas pilsētas. Mammai daudz jāstrādā, lai nopelnītu iztiku galvaspilsētā, un zēns jūtas vientuļš. Iespējams, ka arī šī zēna ģimene neatbilst ideālam, ko redzam brokastu pārslu Kellogg's reklāmās – stiprs tētis, skaista mamma un virkne smuku bērnu, tomēr arī viņš un viņa mamma mūsu sabiedrībā ir tikpat nozīmīgi un svarīgi kā visi pārējie.