Liels zaudējums un maza uzvara

Liels zaudējums un maza uzvara

Pirms nedēļas, uzrunājot Saeimu, bijušais tiesībsargs Romāns Apsītis atzina, ka vislielākais izaicinājums viņam, esot tiesībsarga amatā, bija tas, ka viņš nebija speciālists tiesībsarga pamatjomā – cilvēktiesībās. Cilvēktiesību domāšana ir īpašs domāšanas veids, kas, praktizēts konsekventi, neļauj kā vējrādītājam grozīties, izvērtējot tādus sabiedrībā pretrunīgi vērtētus notikumus kā 16. marts un geju praids, bet liek uz tiem skatīties caur pamattiesību – pulcēšanās brīvības prizmu.

Šodien Saeimas ieceltais tiesībsargs Juris Jansons nav cilvēktiesību eksperts un nespēj uz katru sabiedrības norisi raudzīties no cilvēktiesību prizmas. Interesanti, ka tieši Jura Jansona ievēlēšanu amatā šodien Saeimā enerģiski atbalstīja arī Saskaņas centra deputāts Boris Cilēvičs, kas Eiropas cilvēktiesību organizācijā Eiropas Padomē ir ieguvis aktīva un principiāla cilvēktiesību cīnītāja reputāciju.

Līdztekus belzienam, ko Saeima šodien sagādāja Latvijas cilvēktiesību situācijai, Saeima lēma par vēl vienu jautājumu, ko, atšķirībā no šī lielā zaudējuma, var uzskatīt par mazu uzvaru.

Neviens īsti nezina šī priekšlikuma patieso izcelsmi, tomēr pēc Valda Dombrovska valdības izveidošanas pagājušā gada novembrī, valdības deklarācijā uzradās teikums par to, ka, optimizējot valsts pārvaldi, jālikvidē t.s. Plānošanas reģioni. Domāju, ka lielākā daļa sabiedrības par plānošanas reģioniem neko īpašu nav dzirdējuši un visu citu 800 valdības deklarācijā noteikto uzdevumu gūzmā, tie, kas valdības deklarāciju lasīja, šo uztvēra pozitīvi, kā mēģinājumu atbrīvoties no nevajadzīga administratīvā aparāta. 

Tomēr iedziļinoties jautājuma būtībā, atklājās, ka pieci plānošanas reģioni, ko pirms apmēram 10 gadiem brīvprātīgā kārtā izveidoja pašvaldības un kopš 2006. gada finansē valsts, ir neaizstājamas administratīvas vienības, kurām vienīgajām ir pārskats pār sabiedriskā transporta organizāciju attiecīgajā reģionā, kas var veikt krīzes pasākumu koordināciju un izstrādāt reģionu attīstības plānus, analizējot attiecīgo reģionu spēcīgās un vājās puses. Mazajiem un vidējiem novadiem, kas izveidojušies pēc administratīvi teritoriālās reformas, pašiem šādas darbības nav pa spēkam. Izrādījās, ka valstij šobrīd izmaksājot  700 000 gadā, visi plānošanas reģioni kopš 2006. gada reģionu attīstībai ir piesaistījuši 10 miljonus latu dažādos Eiropas Savienības finansētos projektos. Mazām un vidējām pašvaldībām šādu projektu piesaiste un līdzdalība tajos vienkārši nav pa spēkam.

Pētot jautājumu tālāk, atklājās, ka aiz iniciatīvas likvidēt plānošanas reģionus stāv t.s. Lielo pilsētu asociācija un īpaši divas “lielas” Kurzemes pilsētas – Ventspils un Liepāja, kas jau šobrīd saņem ievērojamu dažādu projektu finansējumu un kuru pārstāvjiem acīm redzami nav nekādu problēmu atspert atbildīgo ministriju durvis un pašām sev piesaistīt ievērojamu dažādu projektu finansējumu. Tieši Lielo pilsētu asociācija uzskatīja, ka pašreizējās plānošanas reģionu funkcijas tikpat labi var veikt "lielās" pilsētas.

Interesanti, ka šāds egoisms piemīt pamatā tikai divām “lielajām” pilsētām, jo, piemēram, Latgales reģiona pilsētas – Daugavpils un Rēzekne ir acīm redzami sapratušas, ka, savstarpēji sadarbojoties, kopējais labums ir lielāks un atbalsta Plānošanas reģionu saglabāšanu.

Saeima šodien vienbalsīgi pieņēma lēmumu “atzīt par acīmredzami nelietderīgām darbības, kas vērstas uz plānošanas reģionu likvidēšanu, reorganizēšanu vai citādu būtisku to statusa mainīšanu vai funkciju mazināšanu, līdz šāds uzdevums Ministru kabinetam netiek paredzēts likumā”.  Protams žēl, ka daudz deputātu enerģijas aizgāja šīs acīm redzami nejēdzīgās, egoistiskās iniciatīvas demontāžai, tomēr mazu uzvaru šajā ziņā Saeima šodien varēja svinēt.