Vēstules no Kijivas

Mākoņi pār Sofijas katedrāli Kijivā  Saskaņā ar Kijivas Starptautiskā Socioloģijas institūta aptaujas datiem 2026. gada septembrī, 82 procenti no ukraiņiem grib dzīvot demokrātijā un 71 procents jūtas laimīgi. Par pirmo skaitli neesmu pārsteigta – galu galā kopš Ukrainas valsts izveidošanās pēc padomju savienības sabrukuma atkal un atkal redzam, ka pilsoniski aktīvie ukraiņi savu valsti izķeksē no saslīdēšanas autoritārisma virzienā un iegrimšanas korupcijas purvā – Oranžā revolūcija (2004), Pašcieņas revolūcija (2014), Kartona revolūcija (2025). Par otro skaitli gan esmu pārsteigta – dati ir no 2026. gada maija un jūnija, nedaudz nokrities (līdz 58%) pēdējās desmitgades aukstākās ziemas mēnešos, rādītājs ir neticami augsts.   Kad jautāju savai kolēģei Valentīnai, kā tas ir iespējams, Valentīna man saka – mēs dzīvojam soli pa solim, esam katrā mirklī un vienmēr mēģinām tajā saskatīt ko skaistu un pozitīvu. “Redzi, es pašlaik sarunājos ar tevi, uz galda ir skaistas krizantēmas,...

“Paldies, ka jūs ar mums esat, paldies, ka mūs ar savu klātbūtni atbalstāt,” ar nogurumu acīs un balsī mums, nelielai angliski runājošu cilvēku grupiņai, Kijivā saka jauna ukraiņu sieviete. “Mēs izturību mācāmies no jums”, atbildu, un sievietes acīs iemirdzas asaras. Mēs esam satikušies smailīšu nomas punktā uz Dņepras upes salas gandrīz Kijivas centrā. Te ir zaļi, svaigi, gandrīz idilliski, ir sākušas ziedēt baltās ūdensrozes. Tomēr iepriekšējā nakts ir bijusi smaga – kā tas pēdējā laikā jau ierasts, uzreiz pēc gaisa trauksmes noskanēšanas sekojuši ballistisko raķešu sprādzieni un viena iznīcinājusi Počainas grāmatu tirgu, uzlidojumā nogalināti 3 cilvēki. Krievijas brutālie uzbrukumi kultūras mantojumam – baznīcām, kino studijai, muzejiem - šajā vasarā ir pastiprinājušies. Bet ar tādu pašu jaudu Ukraina un ukraiņi steidz apzināt un daudzināt savu īpašo kultūras mantojumu.   Piektdienas pusdienlaikā ar ukraiņu kolēģēm Ukrainas mājā, autentiskā 1980-o stilā veidotā ēkā, agrākajā Ļeņ...

-     No kurienes tu esi, tev angļu valodā ir vācu akcents, sestdienas rīta ekskursijā jautā līdzceļotājs. -       Ak, no Latvijas! Es Latvijā biju pirms četriem gadiem, sarunas biedrs turpina, - Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, visi runāja, ka Baltijas valsts būs nākamās, tāpēc es steidzu jūsu valsti apskatīt, pirms tā pazūd no kartes.  Saprotot, ka šī saruna  mani acīmredzami neiepriecina, sarunas biedrs, Šveicē dzīvojošs ungārs, tomēr nenociešas un piebilst:  -     Bet es tāds nebiju vienīgais, Rīgas viesnīcā, kurā biju apmeties, satiku nīderlandieti, kura minēja tieši to pašu iemeslu savam Latvijas apciemojumam.  Pēc tam, kad atceļā vēl viens grupas dalībnieks piemin, ka Krievija gar Igaunijas un Latvijas robežu koncentrējusi militāros spēkus (kam iebilstu, un viņš sevi palabo, ka veidojot infrastruktūru to izvietošanai), gatavojoties uzbrukumam Baltijas valstīm, es nolemju nedusmoties, bet mēģināt sapras...

Pēc gara, piedzīvojumiem nabadzīga brauciena vilcienā no Kijivas uz Polijas pierobežas pilsētu Helmu un tad uz Varšavu, beidzot esmu nonākusi Varšavā. Tā kā piedzīvojumiem bagāti ceļojumi no Kijivas ir daudz ierastāki, nebūt nesūdzos, ka šoreiz uz staciju gaisa trauksmju netraucētā Kijivas maija lietutiņā agrā rītā esmu devusies ar kājām, vilciens ne minūti nav kavējies, 10 stundu brauciena kupejas biedrs bijis kluss, ierīcēs pazudis onkulītis un glītā, izveicīgā vilciena pavadone ar pasažieriem sarunājusies čukstus, sarunas aprobežojot ar     - “tēju, kafiju, kādu?”.     Vēlā vakarā uzzinājusi, ka Varšavas viesnīcā sauna atvērta visu diennakti, lūdzu miega rūķi pastāvēt pie ratiem un dodos turp, mazliet palutināt garajā ceļošanas dienā sasēdētos kaulus. Kad patīkams jauneklis paskaidro, ka sieviešu un vīriešu saunas te esot atsevišķi, diskrēti  ieslīdu mazā sieviešu saunas kabīnē starp divām sarunā iegrimušām jaunām sievietēm. Tik mazā telpā sarunā, protams, dr...

“Laipni lūgts izdzīvojušo pulciņā”, saka mans karstās jogas pasniedzējs Serhijs svētdienas rītā jogotājam, kurš uzradies ar 20 minūšu nokavēšanos. Gada laikā esmu pieradusi pie Serhija humora, tāpēc zinu, ka arī šoreiz tas domāts daudznozīmīgi. Svētdienas rītā jau 20 minūtes esam izpildījuši dažnedažādas izaicinošas jogas pozas 40 °  temperatūrā smagā metāla mūzikas pavadījumā, kas pats par sevi ir ievērojams vingrinājums izdzīvošanā, un kad par kaut ko no šī sākam pukstēt vai stenēt, Serhijs mūs vienmēr pavelk uz zoba.  Tomēr, protams, šoreiz atsauce ir plašāka – jogas nodarbības sākumā esam lietišķi pārrunājuši pārlaisto smago nakti – ap 600 droni un 90 raķetes plosījuši Kijivu visu nakti, neatstājot neskartu nevienu no 10 pilsētas administratīvajām apkaimēm. Lukjanivskas metro stacija ir izpostīta un kāds tur netālu dzīvojošais visu nakti pavadījis kā uz adatām. Es no rīta sirdspukstus burtiski pazaudējušajā pilsētā, tās galvenajā ielā Krišķatikā esmu redzējusi jau kaudzītē...

Lai gan darba pasākuma nobeigumā Ukrainas dienvidrietumu viduslaiku pilsētiņā Kamianets Podilski jāsteidz uz vilcienu tālākceļam, kolēģi pierunā atlikušo pusstundu atvēlēt pasākuma organizatoru sarūpētam koncertam. Uzstājas Kamianets Podilski policijas džeza grupa. Soliste koncerta sākumā paskaidro, ka grupai šī ir viena no retām iespējām koncertēt, jo Krievijas pilna mēroga iebrukums kopš 2022. gada pamatīgi izmainījis no frontes 700 km attālumā esošās šķietami idilliskās pilsētiņas dzīvi. “Agrāk mēs, policijas džeza grupa, piedalījāmies konkursos un festivālos visā Ukrainā, bijām arī Eiropas militāro džeza grupu kustības daļa, tagad jāizmanto   koncertēšanai visas pieejamās iespējas.” Grupa izpilda Džordža Geršvina dziesmu “Summertime” un mēs auditorijā uzzinām, ka viena no versijām ir, ka šis dzeža grāvējs radies Geršvina Odesā dzimušā tēva ukraiņu sakņu ietekmē, jo, patiesi, muzikologi atzinuši, ka Summertime veidota tautas mūzikai raksturīgajā tonalitātē.     Pilsēti...