Nedrīkst nesmaidīt

Jaunas ukraiņu mākslinieces glezna
Octotower, 03.10.2026

Gaidot tikšanos ar sava Kijivā īrētā dzīvokļa saimnieku Oleksandru, sajūtu nelielas bažas. Pēc pusotra gada veiksmīgas un sirsnīgas sadarbības esmu nolēmusi to pārtraukt. Dzīvoklis ir plašs, labā vietā, ar augstiem griestiem, tomēr pēc pagājušās ziemas zinu, ka ar vienu gaisa kondicionieri, četriem gāzes plīts riņķiem, eļļas sildītāju, kas darbojas, ja ir elektrība, un manu 36,6 grādus silto ķermeni ziemā to piesildīt nevarēs. Pagājušajā ziemā apkures nebija 4 mēnešus, jo pašaizliedzīgo Kijivas komunālo dienestu darbinieku mēģinājumi apkuri pēc agresora postījumiem atjaunot beidzās ar 3 avārijām aizsalušu radiatoru un cauruļvadu dēļ.  Gaidot atsaucu atmiņā situācijas, kas iepriekš bijušas ar ilgstošāk īrētu dzīvokļu saimniekiem, un nolemju būt gatava arī nepatīkamiem pavērsieniem. 

Esmu pusotru gadu īrējusi Oleksandra ģimenes dzīvokli viņa bērnības ielā, kuras atjaunošanu pēc čekas sabombordēšanas 1941. gadā, tuvojoties vācu armijai, pēc 2. pasaules kara ar vācu karagūstekņu palīdzību vadījis Oleksandra tēvs. Oleksandrs, septiņdesmit gadus vecs kijivietis, ir no Kijivas padomju tehniskās elites ģimenes. Tēvs inženieris, māte – vadoša ārste vienā no Kijivas nozīmīgākajām slimnīcām. Pašam bijusi veiksmīga karjera – gan bērnu dienās kopā ar vecākiem tēva darba dēļ, gan arī astoņdesmito pirmajā pusē strādājis Kubā, sniedzot padomju atbalstu Kubas elektrifikācijai. 

Aiz ārējās padomju paraugģimenes fasādes gan slēpas klasiska ukraiņu tautas traģēdija. Oleksandra tēvs bijis no Ukrainas ziemeļiem labā kijiviešu ģimenē adoptēts bārenis, kura īsto izcelsmi tā arī nav izdevies noskaidrot, jo visi arhīvi gājuši bojā. Oleksandra māte jaunībā piedzīvojusi Holodomoru, ukraiņu tautas mērdēšanu badā Staļina genocīdā 1932 - 1933. gadā, bet dēlam par to izstāstījusi, tikai esot uz nāves gultas, pēc Ukrainas neatkarības 1991. gadā. 

Caur Oleksandra stāstīto esmu ieraudzījusi gan to, kāda Kijiva bija 1986. gadā, pēc Čornobiļas katastrofas – bailēs sastingusi, tukša un izslaucīta, gan arī 2022. gada sākumā pēc pilna mēroga kara sākuma. Oleksandrs tad ar savu smagi slimo sievu ģimenes automašīnā braucis pa visu pilsētu, meklējot slimnīcu, kura sievu varētu uzņemt. 

Kad mūsu sadarbības noslēguma pārrunu vakarā Oleksandram atveru durvis, viņš tajās stāv, platu smaidu sejā un skaistu baltu rozi rokās. “Es ienākšu tikai uz mirklīti”, viņš saka. Mājīgajā ģimenes virtuvē pārrunājam vasarā redzētās izrādes, to, kāda šogad bijusi ābolu raža un Oleksandra nākotnes ieceres. Abi atzīstam, ka ir patiešām žēl šķirties, bet tāda ir dzīve. 

Oleksandrs dzīvo no vecākiem mantotā mājiņā Brovaros, Kijivas ziemeļaustrumu piepilsētā. Ziņās no mana darba drošībniekiem Brovaru vārds parādās gandrīz katru vakaru – tas ir rutīnas gaisa ceļš, pa kuru agresora droni un raķetes lido ceļā uz Kijivu. Un Kijivā pēdējās nedēļas bijušas trakas – agresors plosa tiltus, kultūras un zinātnes celtnes, medicīnas iestādes, skolas un datu centrus. Kopsummā vairākas dienas šajā nedēļā gaisa trauksmes bijušas gandrīz tikpat ilgas kā visas diennakts stundas kopā. 

Kad apvaicājos, kā septiņdesmitgadīgais kungs ar šo tagad, kara 5. gadā tiek galā, viņš ar platu smaidu sejā atbild – “pilna mēroga iebrukuma sākumā, kad nomira mana sieva, man bija infarkts, un mans ārsts teica – tu nedrīksti nesmaidīt. Tā nu es smaidu un šo tikšanos ar tevi izmantoju kā vēl vienu iespēju plašam, gaišam smaidam.”