Ukrainas graudi

Alīna Stepanova "Harmonija" 2025. g.

Strādājot Ukrainā, ir sajūta, ka dzīve devusi iespēju dzīvot labā un ļaunā sadures karstākajā punktā. Jāsaka, ka skolas gados, piemēram, lasot eposu Lāčplēsis, man bija grūti iztēloties absolūtu ļaunumu, jo bērnībā man padomju vara likās nogurusi, pati sev apnikusi, žultaini smacējoša un garlaicīga. Man bija grūti saprast, kas īsti ir Pumpura Tumšais vai Raiņa Melnais bruņinieks. Likās, ka stāsts tomēr daudz vairāk ir par labā spēju mobilizēties, noformulēt savus mērķus un kopā panākt savu, kā tas mūsu tautai izdevās Atmodas laikā. Tikai esot tik tuvu Krievijas agresijai Ukrainā, esmu sajutusi absolūtā ļaunuma būtību – panākt noskatītā upura iznīcināšanu par katru cenu, šajā gadījumā visas ukraiņu tautas iznīcību. 

Ukrainas valstij pieder aptuveni 25 procenti no visas pasaules visauglīgākajām zemēm, sauktām чорнозем, latviski – melnzemēm, pēc dažādām aplēsēm tās ir apmēram 67 procenti no visas Ukrainas teritorijas. Tā ir īpaša augsne, kuras kvalitāte ir krietni pārāka pat par visauglīgākajām zemēm Latvjā, Zemgales dienvidos. Melnzeme satur ārkārtīgi biezu augsnes organisko daļu un dabisko minerālvielu (slāpekļa, fosfora, kālija) slāni. Tā ir irdena, tāpēc lieliski aiztur un saglabā mitrumu un nodrošina augu saknēm skābekli, vienlaicīgi uzturot neitrālu skābuma līmeni barības vielu uzņemšanai. Černozemes auglībai lieliski palīdz Ukrainas kontinentālais klimats – aukstas ziemas un karstas vasaras. 

Droši vien vairākos tūkstošos skaitāmas grāmatas, kurās aprakstīta klasiskā dzeltenzilā Ukrainas ainava. Nesenākais lasītais citāts atrodams Krievijas apcietinātā un ASV cietumnieku apmaiņā izdotā žurnālista Evana Greškovica grāmatā– “pēc dažām dienā Kijivā es devos ar autobusu uz Odesu, ceļojot caur saulespuķu lauku jūdzēm, virs kurām pletās zilas debesis, precīzi atdarinot Ukrainas karogu.” Kad 2022. gada pavasarī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā strādāju Francijā, kāds paziņa stāstīja, ka franču publikā valda liels satraukums par to, ka karš varētu ietekmēt ukraiņu augstvērtīgās saulespuķu eļļas ražošanu, kas ir galvenā izejviela franču sinepēs, bez kurām franču virtuve nav iedomājama.  

Pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, Ukraina bija 1. lielākais saulespuķu eļļas eksportētājs pasaulē, nodrošinot 46-50 procentus no eļļas globālās tirdzniecības. Graudu eksporta ziņā Ukraina bija 2. lielākais pasaules eksportētājs, nodrošinot ap 14 procentus no pasaules kukurūzas, 16 procentus no miežu, 20 procentus no rapša un 10 procentus no pasaules kviešu tirdzniecības. Ja 2021. gadā, pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma, Ukrainas ienākumi no lauksaimniecības produktu eksporta bija ap 25 miljardi jeb 41% no kopējiem eksporta ienākumiem, 2026. gadā graudu eksporta apjomi samazinājušies par vairāk kā pusi. Tas, protams, nav noticis tāpēc, ka ukraiņi, Krievijas agresijas demotivēti, būtu pārtraukuši audzēt un novākt ražu. Padošanās nav ukraiņu garā. Tas noticis tāpēc, ka Krievijas uzbrukumu Melnās jūras eksporta ceļiem dēļ ir sabrukusi ANO 2022 – 2023. gadā panāktā vienošanās par Ukrainas graudu eksportu. Ja iepriekš no Odesas apgabala Melnās jūras ostām tika izvesti ap 90 procenti visas lauksaimniecības produkcijas, tagad šis skaits sarucis līdz nullei. 

Meklēt alternatīvas ir sarežģīti. Vienā “nelielā” kravas kuģī var iekraut apmēram 1000 kravas mašīnu kravas ar graudiem,  tāpēc sauszemes transports ir apgrūtināts, aprīkot un nodrošināt pat 1000 kravas mašīnas ir smags darbs. Arī Donovas upes ceļu caur Izmailas ostu šogad izmantot bijis sarežģīti, jo, sakarā ar klimata pārmaiņām, ūdens līmenis Donovas upē ir zems un daudzus kravas kuģus iespējams piekraut tikai daļēji. Turklāt Odesas apgabala Izmailas osta ir pakļauta pastāvīgiem Krievijas dronu uzlidojumiem. Kolēģis stāsta, ka Izmailā dzīvojošo vecāku mājas jumtu viņš braucis labot jau trīs reizes. 

Kopumā tiek lēsts, ka sauszemes transports un Donovas upe var nodrošināt tikai 1/3 no Ukrainas graudu eksporta kopapjoma. Atlikusī alternatīva ir kravas vilcienu transports, kas šķērso Moldovu līdz drošajām Melnās jūras ostām Rumānijā, tomēr arī tas nav bez sarežģījumiem. Rumānijas dzelzceļa tīkls ir Eiropas sliežu platumā, tāpēc, sasniedzot Moldovas-Rumānijas robežu, jāmaina vai nu vagonu ritošais sastāvs vai arī graudi jāpārkrauj. Turklāt, no ukraiņu graudu eksporta baidās Slovākijas un Polijas lauksaimnieki, uzsverot, ka to kvalitāte un daudzums var iznīcināt vietējo lauksaimniecību. Situācijas risināšanā pašlaik aktīvi iesaistījusies gan Eiropas Komisija, gan Eiropas parlaments. 

Lai gan kopumā Krievijas milzīgajā teritorijā ir daudz lielāks чорнозем apjoms, apmēram 4 reizes vairāk, Krievijā šī dabas bagātība tiek apsaimniekota tikai daļēji (50%) un klasiskā padomju stilā – to veic vertikāli integrēti (no sēklas līdz maizei) kolhoza tipa uzņēmumi, kurus kontrolē un subsidē valsts un kuru pamata apsvērums ir pēc iespējas lielākas ražas. Ukrainas auglīgo чорнозем apsaimnieko decentralizēti lieli un vidēji privāti uzņēmumi, kas cenšas elastīgāk piemēroties situācijai un rūpēties, lai augsne netiktu noplicināta, izmantojot modernākās satelītu un dronu novērošanas un datu analīzes tehnoloģijas. Šī iemesla dēļ arī eksporta ceļu meklēšana ir decentralizētāka, piemēroties spējīgāka. 

Izskatās, ka arī šajā cīņā Ukrainai ir savas priekšrocības –  gan spēja piemēroties, gan draugi un atbalstītāji Eiropā, tomēr absolūtais ļaunums ir absolūti ļauns, tas nesmādē nekādus paņēmienus, lai sasniegtu savus mērķus.