Kāpēc kandidēju 14. Saeimas vēlēšanās

2018. gadā, kad nolēmu nekandidēt 13. Saeimas vēlēšanās, teicu "99,95% Latvijas iedzīvotāju dara kaut ko citu, nevis strādā Saeimā. Es pievienošos viņiem.” Šie bijuši četri skaisti gadi, gan personiskā, gan profesionālā ziņā. Skaisti, jo pilni ar notikumiem, cīņām un izaicinājumiem. Kā mums visiem. Man ir bijusi iespēja būt Latvijā un kopā ar līdzcilvēkiem piedzīvot Covid pandēmiju - gan privāti, gan profesionāli. Un man bijusi iespēja strādāt starptautiski,  pateicoties dažādām starptautiskām organizācijām, dot savu pilienu okeānā, lai mūsu arvien sarežģītāko pasauli padarītu mazliet demokrātiskāku, atvērtāku, iekļaujošāku. Par manām pēdējo 4 gadu darba gaitām sīkāk var izlasīt šeit.

Foto no dažādām starptautiskām gaitām 2021, 2022. gadā 

Privātajā dzīvē man ir bijusi iespēja kā daudz brīvākam cilvēkam piedzīvot 4 izlaidumus – manu dvīņu dēlu 9. un 12. klases absolvēšanu, kā arī izveidot un uzsākt nelielu ģimenes uzņēmumu, ar visiem priekiem un bēdām, kas ar to saistās. Tāpat es kā daudz brīvāks cilvēks esmu varējusi iesaistīties pilsoniskā aktīvismā – pilsētvides uzlabošanas projektos, organizējot sabiedrības atbalstu brīvajai baltkrievu tautai, brīvprātīgi mācot angļu valodu Iļģuciema cietumā ieslodzītajām un brīvprātīgi pēc kara sākuma savienojot uz Latviju bēgt gribošos ukraiņus ar pašaizliedzīgajiem Latvijas cilvēkiem, kuri bija gatavi viņus uzņemt un izmitināt. Pamazām, šo 4 gadu laikā no politiķes Lolitas Čigānes es kļuvu par vienkārši Lolitu Čigāni un tas bija jauki. Vienlaicīgi, jau 2019. gadā atkal iestājos Vienotībā, kuras dibinātāja esmu, jo apzinos, ka valsts attīstību var veidot tikai kopēja, kolektīva rīcība un politika ir mana profesionālā kaislība. 

Kopā ar Jaunās Vienotības kolēģiem, 2022. gada jūlijs  

Es kandidēju 14. Saeimas vēlēšanās trīs iemeslu dēļ. 

 

Pirmkārt, es protu strādāt politikā, to iemācījos 2010-2018. gadā, strādājot dažādos, arī ļoti sarežģītos apstākļos. Esmu piedzīvojusi skandālus, pelnītus un nepelnītus uzbrukumus, esmu sapratusi, ka darbošanās politikā nenozīmē iespēju piedzīvot universālu mīlestību vai uzmanību, drīzāk pretēji. Politikā ar smagu darbu, atjautību, gudrību un pieredzi reizēm var izdarīt ko labu. Dažas manas iniciatīvas, ar kurām vēl šodien lepojos no maniem iepriekšējiem Saeimas gadiem ir – Latvijas dabas gāzes piegāžu no Krievijas monopola izbeigšana no 2017. gada,  politiskās TV reklāmas aizliegums 30 dienas pirms vēlēšanām, aizliegums pašvaldību deputātiem vienlaicīgi strādāt pašvaldības administrācijā, sociālās uzņēmējdarbības likuma izveides uzsākšana. Protams, to visu bijis iespējams paveikt, pateicoties kopīgam darbam ar Saeimas kolēģiem. Neapšaubāmi ir bijušas arī daudzas neveiksmes un sāpīgas vilšanās. 

 

Otrkārt, kad Jaunās Vienotības kolēģi aicināja mani atkal iesaistīties sarakstā, karš Ukrainā vēl nebija sācies. Tomēr jau toreiz, vēl Covid pandēmijas laikā, nespēju neatsaukties. Šajos 4 gados, strādājot Balkānos, Kaukāzā, Centrālāzijā esmu redzējusi, ko valstij nozīmē tas, ka cilvēki, kuri ir pašaizliedzīgi un mācētu strādāt politikā, tajā izvēlas nestrādāt, izvēlas aizbraukt. Valstis kļūst ievainojamas un vājas, tāpēc pateikt “nē” kandidēšanai man šķita necienīgi. 

 

Treškārt, šodien Latvijai ir ļoti daudz darāmā, lai nodrošinātu mūsu valsts ilglaicību, saudzīgu mūsu dabas resursu izmantošanu un mūsu enerģētisko neatkarību, gudri izmatojot vietējos resursus. Pēdējos gados esmu veidojusi zināšanas un kompetenci enerģētikas un dabas resursu ilgtspējas jomās, gan strādājot Stokholmas Ekonomikas skolā Rīgā kā pasniedzēja, gan uzsākot doktorantūras studijas Austrumsomijas Universitātē. 

 

Jau otro gadu esmu Pilsoniskās Alianses, Latvijas NVO “jumta” organizācijas padomē. Zinu, ka cauri pandēmijai un arī Krievijas kara Ukrainā radītajām sekām mūsu valstij  iziet palīdzēja Latvijas aktīvā, gan organizētā, gan spontāni organizējusies pilsoniskā sabiedrība. Esmu bijusi no sirds aizkustināta par atvērtību un pieņemšanu no pilsoniskajiem aktīvistiem. Latvijas aktīvie pilsoņi ir mūsu valsts nākotne, tie visos veidos jāturpina stiprināt. Tāpat kā mediji. Tas, ka Latvija, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, preses brīvības ziņā atpaliek  vismaz par 10 vietām, ir kauns. Gudri mediji rada gudru sabiedrību, un likumdevēja rokās ir sviras, ar kurām turpināt atbalstīt un stiprināt Latvijas gudros un kvalitatīvos medijus. 

 

Latvijas vēlētājiem ir lieliska privilēģija – rediģēt kandidātu sarakstus. Daudzi citās valstīs mūs par to apskauž. Laiks ķerties pie pildspalvām! 

 

Komentāri