trešdiena, 2018. gada 16. maijs


Saeimā lemšanai nodoti Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas likuma grozījumi. Diemžēl tie valsts simtgades gadā paredz  paredz baznīcas institucionalizētās varas centralizāciju un vēstures fikciju.

otrdiena, 2018. gada 3. aprīlis

Par Par!

Lai iegūtu atpazīstamību un mediju uzmanību Latvijas politikā, vajadzīga vai nu liela nauda, vai liels darbs. Vai arī spilgtas personības. Pagājušā gada augustā dibinātā Kustība Par! nolēma nebūt vienas vai pāris spožu līderu partija, nolēma darboties tikai ar godīgi un caurskatāmi piesaistītu finansējumu. Tātad to, vai Kustība Par! kļūs par spēlētāju sabiedriskajā politikā, varēja noteikt tas, cik lielu darbu Par! cilvēki ieguldīs politiskajā darbā. Politika ir piņķerīga un ļoti publiska, pat par sīkāko “iznācienu” par sevi var "atklausīties" visnepatīkamākās lietas. Tāpēc lielākais izaicinājums jaunajiem politiķiem Par! bija pārvarēt politiskās komunikācijas biklumu. Kustībai Par! tas neizdevās un pēdējā pusgadā plašāka sabiedrība dzirdējusi par uz vienas rokas pirkstiem saskatāmiem Par! politiķiem, lai gan partijā ir daudz lielisku, profesionālu, dedzīgu cilvēku, no kuriem daudzi būtu pelnījuši daudz aktīvāk veidot Latvijas politisko domu.

Tieši daudzie piesaistītie un iedvesmotie biedri bija galvenais iemesls, kāpēc man pēc Par! valdes aicinājuma atstāt Vienotības frakciju Saeimā vai arī izstāties no partijas, šī izšķiršanās bija grūta. Esmu ievēlēta Saeimā no Vienotības saraksta un apzinos, ka tikai savstarpējā sadarbībā ir iespējams kaut ko panākt, tāpēc tieši šobrīt tālāk šķaidīt Vienotības frakciju nebiju gatava. Vienlaicīgi apzinos, ka tuvākajā laikā otra tāda politiska partija ar tādu komjauniešu štampu neietekmētu 30-40-gadnieku paaudzi, kura tik ļoti pietrūkst Latvijas šodienas politikā, vairs neizveidosies. 

Jau no Par! izveidošanās man bija pārliecība, ka tai jābūt plašai centriskai platformai, kur savu vietu varētu atrast gan politikā bijuši, gan jauni cilvēki. Uzskatāmi to raksturoja izvēlētais nosaukums “Kustība Par!”. Atcerēsimies, Par! tika dibināts Vienotības, līdz šim visskaidrākās proeiropeiskās politiskās partijas, zemākajā punktā. Pēc nesekmīga mēģinājuma ar partiju ko iesākt par savu atkāpšanos bija paziņojis toreizējais partijas priekšsēdētājs A. Piebalgs, iepriekšējā priekšsēdētāja, kas panāca premjeres Straujumas atkāpšanos, Saeimas mandātu apšaubāmi ieguvusī Āboltiņa turpināja dominēt. Izskatījās, ka 2018. gadā vēlētājiem vispār nebūs skaidras proeiropeiskas, tiesiskumu atbalstošas izvēles, par ko balsot. Vienotības spēks bija dažādu cilvēku un pārliecību apvienošana vienā organizācijā un spēja šim dažādumam piešķirt vienotu virzību un mērķi – stingra pārliecība par Latvijas vietu Eiropā, nesatricināms atbalsts NATO, tiesiskuma principu uzturēšana, spēja moderni un pietiekami liberāli domāt sabiedrībai svarīgos jautājumos, tāpēc Vienotības pašsagrāve, kas sākās 2014. gada beigās, ir ilgtermiņā Latvijas politikai nodarīts posts.

Kustības Par! valde un pēc tam kongress 2018. gada 24. martā nolēma veidot esošajai koalīcijai opozīcijā esošu partiju apvienību ar partijām Latvijas Attīstībai un Izaugsme. Latvijas Attīstībai priekšsēdētājs Par! kongresā iezīmēja jomas, kur Par! un Latvijas Attīstība strādās kopā – Stambulas konvencija, partnerattiecību regulējums, olšūnu ziedošanas jautājumi, apliecinot, ka jaunā apvienība vispirmām kārtām būs sociāli liberāla. Manā skatījumā šos neapšaubāmi svarīgos jautājumus bija jāiekļauj plašākā, centriskā politiskā piedāvājumā.

Un, visbeidzot, izvēlētais galvenais partneris, Latvijas Attīstībai, protams, nav nekāds “jaunais” spēlētājs Latvijas politikā, to veidojuši iepriekš no dažādām citām partijām aizgājuši politikā sen zināmi cilvēki. Latvijas Attīstībai ir iestaigātas takas gan medijos, gan daudz naudas. Tas, protams, atrisinās Par! problēmu ar regulāras atpazīstamības un dzirdamības nodrošināšanu, tomēr tas jau būs cits Par! Šodien Kustības Par! valdei esmu nosūtījusi iesniegumu par izstāšanos.  


svētdiena, 2018. gada 25. marts

Reģionālie mediji: nozīmīgs elements valsts demokrātijā

Bez aktīviem reģionālajiem medijiem pašvaldības iegrimst pašapmierinātībā un varas nemainīgumā. Tad tas klusi piezogas no muguras un sākt žņaugt valsts demokrātiju. Runa debatēs par Tiesībsarga ziņojumu.

piektdiena, 2018. gada 2. marts

Uzticība ir jāattaisno

Pēc 2008. – 2009. gada Parex bankas izraisītās vispārējās krīzes, kas Latvijas valsti gandrīz noveda bankrotā, Latvija ilgi un pamatīgi strādāja, lai atjaunotu savu reputāciju. Mūsu valsts paveica neticamo – jau 2014. gadā pievienojāmies vienotajai ES valūtai eiro, izpildot t.s. Mārstihtas kritērijus, kas vispārīgi raksturo valsts finanšu veselību. Aizdomas par naudas atmazgāšanu  Latvijas bankās arī kopš mūsu iestāšanās eirozonā bijušas kā melns negaisa mākonis veiksmes stāsta perifērijā, tomēr mūsu pārsteidzoši atgūtā reputācija ļāvusi to redzēt, bet vienlaikus neredzēt.

Latvijas bankas ir bijušas iesaistītas tādos starptautiskos skandālos  kā t.s. Magņitska naudas atmazgāšana, kad, pēc dažādām aplēsēm caur Latvijas bankām izceļoja 63 miljoni ASV dolāru no kopumā no Krievijas valsts budžeta izkrāptajiem 230 miljoniem. Moldovas, ES austrumu partnerības valsts attīstība un sabiedrības uzticība tika nopietni iedragāta, kad banku darījumu shēmās tur tika izlauplīts 1 miljards eiro un 300 miljoni no tiem tika atmazgāti caur Latvijas bankām. Tad nogranda aizpagājušās nedēļas ASV finanšu uzrauga FinCen  secinājums, ka ABLV banka, 3. lielākā Latvijas banka, naudas atmazgāšanu padarījusi par savu pamatbiznesu. 

ABLV gadījums šajā situācijā ir spilgti apliecinājis gan Eiropas Banku Savienības nepieciešamību, gan tās trūkumus. ABLV kā trešā lielākā Latvijas banka atrodas Eiropas Centrālās bankas uzraudzībā, tomēr naudas atmazgāšanas jautājumi nav ECB, bet gan pašu ES dalībvalstu atbildība. Atbildīgie par naudas atmazgāšanas novēršanu ir konkrēti un skaidri identificējami – Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Ģenerālprokuratūras Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests un arī Latvijas Banka, kuras prezidents ir viens no 19 ECB padomes locekļiem, jo ECB uzraudzībā atrodas katras eirozonas dalībvalsts lielākās bankas un tā atbildīga par labi funkcionējošu finanšu sektoru eirozonā kopumā.


Šajā gadījumā ECB atrisināja to, kas Latvijā varēja kļūt par neizlēmības un agonijas stāstu – ABLV tiks likvidēta. ABLV “stāsts” ECB nav pārliecinājis, ECB uzskata, ka bankas glābšana nav sabiedrības interesēs. ECB prezidents Dragi ir komentējis, ka viņš nesaprotot, kāpēc vispār dalībvalstīm būtu jāizšķirās piesķirt “ārkārtas likviditātes atbalstu” bezcerīgu banku glābšanai, nosaucot to par “pagātnes palieku”, nepārprotami norādot uz to, ka Latvijas Banka paguva iegādāties ABLV vērstpapīrus par kopumā 297,2 miljoniem. Visiem, kas uzdod jautājumus, vai šis bija jēgpilns ieguldījums, Latvijas Banka gan skaidro, ka nodrošinājums esot 2 reizes vērtīgāks par ieguldītajiem finanšu līdzekļiem. Šajā kontekstā Latvijas Bankas lomai un lēmumam sniegt ārkārtas likviditātes atbalstu nepavisam nepalīdz fakts, ka Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kam KNAB aizliedzis pildīt amata pienākumus un tiesa šo lēmumu atstājusi nemainīgu, turpina iet uz darbu un turpina sarunāties ar starptautiskajiem medijiem, stāstot par sazvērestībām, dzīvības draudiem un dažādu banku atriebībām mūsu valstī.  ZZS deputāta Valda Kalnozola iebilduma dēļ Saeima neuzticību I. Rimšēvičam neizteica jau 1. martā, bet varēs to izdarīt 8. martā. Atcerēsimies, šis nav balsojums par konkrētu cilvēku, šis būs balsojums par mūsu valsts uzticamību.   

ceturtdiena, 2018. gada 8. februāris

Kad Magņitskis ir latvietis

Viņu bērni apmeklē visdārgākās skolas, viņu dzīvesbiedri valkā atzītu dizaineru apģērbu un viņi brauc ar vislabākajiem auto. Viņi veic ieguldījumus universitātēs un citās cienījamās
organizācijās, lai celtu savu reputāciju, ko bargi sargā sabiedrisko attiecību kompānijas par galvu reibinošiem honorāriem. Daži no viņiem ir Krievijas pilsoņi, kas kļuvuši tauki no Putina režīma laupījuma”, tā 2018. gada 3. februārī rakstīja Lielbritānijas laikraksts The Guardian, vērtējot, ka “Lielbritānija, bet it īpaši tās nekustamā īpašuma tirgus, ir nelegāli gūtu ienākumu paradīze”.

Latvijas Saeima ir sagatavojusi lēmumu par sankciju noteikšanu Krievijas advokāta Sergeja Magņitska atklātajā korupcijā un viņa nogalināšanā iesaistītajām personām, kopumā nosakot persona non grata (nevēlamas personas) statusu 49 personām. Magņitskis ļaunprātīgi tika nonāvēts Maskavas cietumā, jo viņa klients, investīciju uzņēmums, Krievijas valsts budžetā nodokļos bija samaksājis 230 miljonus ASV dolāru. Šo maksājumu iekāroja Krievijas Federācijas iekšlietu sistēmas amatpersonas, kas, nelikumīgi pārņēmušas kompāniju, panāca valsts budžetā samaksāto līdzekļu zibenīgu atmaksu uz trīs privātpersonu bankas kontiem, nekavējoši veicot naudas pārskaitījumus uz ārzemēm. Magņitskis iebilda un pēc nonākšanas cietumā tika nogalināts, pēc viņa nāves pret viņu tika turpināta tiesas prāva, morālām mokām pakļaujot viņa ģimeni.

Magņitska, 2009. gadā Maskavas cietumā nogalinātā jurista, liktenis laikam ir vislabāk dokumentētais brutālais Krievijas pēdējās desmitgades cilvēktiesību pārkāpumu un augsta līmeņa amatpersonu visatļautības gadījums. Pierādījumu un liecību vākšanā iesaistījās plašs privātpersonu, nevalstisko organizāciju un starptautisko organizāciju loks, savos ziņojumos sīki uzskaitot faktus, pierādījumus, dokumentus, un saucot vārdā iesaistītās personas. Piemēram, ir precīzi dokumentēts, ka Saeimas sagatavotajā sarakstā esošais izmeklētājs Oļegs Silčenko vairākkārt atteicis cietumā brutālos apstākļos esošā Magņitska lūgumus pēc medicīniskas izmeklēšanas un palīdzības, viņa lūgumus vienkārši “arhivējot”. Sankcijām pakļaujamo personu sarakstā esošā Olga Stepanova bija Maskavas nodokļu inspekcijas nodaļas vadītāja, kas zibenīgi apstiprināja Magņitska pārstāvētā uzņēmuma nodokļos samaksātās nauda nekavējošu pārskaitījumu uz trīs privātpersonu bankas kontiem. Magņitska lietā iesaistītās un sankciju sarakstā nosauktās personas, piemēram, tagad atvaļinātais izmeklētājs Kuzņecovs ieguvušas īpašumus Dubajā, luksus dzīvokļus Maskavā un Kiprā.  Ar Magņitska lietu saistītais Iekšlietu ministrijas atvaļinātais izmeklētājs Karpovs iegādājies nekustamo īpašumu un luksus auto 1.3 miljonu apmērā. Sarastā ir arī Butirkas cietuma ārste Ļitvinova, kas Magņitskim liedza ārstēšanu, un meloja par viņa veselības stāvokli, kā arī ārste, kas sniedza nepatiesas ziņas par Magņitska nāves apstākļiem. Tiek lēsts, ka šādas shēmas Krievijā ir plaši izplatītas, tomēr lielākā daļa no tām nenonāk sabiedrības redzeslokā.

Krievijas varas iestādes nav veikušas izmeklēšanu par Sergeja Magņitska aizturēšanas, spīdzināšanas un nāves apstākļiem, un atbildīgās amatpersonas joprojām nav tikušas sauktas pie atbildības. Gluži pretēji, labi dokumentēts, ka vairākas  no tām saņēmušas paaugstinājumus un atzinības un ieguvušas uzkrītošu turību. Korupcijā un Magņitska nāvē iesaistītie plaši ceļo pa pasauli un bauda pārticīgas, “rietumu” dzīves piedāvātos labumus.

Latvijai t.s. Magņitska sankciju lēmums jāapstiprina taisnīguma dēļ. Mums jāparāda, ka mēs esam gatavi stingri un principiāli iestāties pret nelikumīgas izcelsmes naudas atrašanos Latvijā, ka atsakāmies pievērt acis uz šādu personu brīvu pārvietošanos un elegantu dzīvesveidu, baudot Eiropas valstu viesmīlību, kvalitatīvus publiskos pakalpojumus un labklājīgu dzīvi. Tas ir mūsu morāls pienākums, jo dažādos ziņojumos minēts, ka daļa korumpētās, no Krievijas valsts budžeta izkrāptās naudas izceļoja arī caur Latvijas bankām. Visbeidzot, Krievijas cilvēktiesību aktīvisti un demokrātiskās opozīcijas pārstāvji vairākkārt mums lūguši ierobežot korumpētu amatpersonu ceļošanas un rīcības brīvību Latvijā, jo, atļaujot viņiem baudīt “labāko” no abām pasaulēm - iespēju negodīgi kļūt bagātiem Krievijā un baudīt labu dzīvi Eiropā – mēs mūžīgai atpalicībai pakļaujam pašu Krieviju, kur tā arī nekad var neizveidoties pozitīvām pārmaiņām nepieciešamais sabiedrības atbalsts.


Runa no 2018. gada astotā februāra Saeimas plēnārsēdes





ceturtdiena, 2018. gada 25. janvāris

Čigāne: Eiropas Savienība ir kā mīļa omīte, kuras nozīmi saprotam tad, kad tās pēkšņi nav

Rīga, 25.janv., LETA. Eiropas Savienība (ES) ir kā mīļa omīte, kuras nozīmi saprotam vien tad, kad tās pēkšņi vairs nav, šodien ikgadējās ārpolitikas debatēs sacīja Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāja Lolita Čigāne (Par!).

Čigāne uzskata, ka sabiedrība bieži vien neaizdomājas par to, ko mums nozīmē ES, jo ir tik pierasts, ka daudzās jomās Eiropas Savienībai ir teikšana.
"Es pat to gribētu salīdzināt kā ar tādu mīļu omīti, kas rosās mūsu virtuvē. Virtuvē vienmēr deg gaisma, pavardā kuras uguns, virtuvē smaržo pēc ābolu plātsmaizes, un ir tik pierasti un jauki. Tikai brīdī, kad pēkšņi minētā omīte virtuvē vairs nav, tad atjēdzamies, ko patiesībā tas mums ir nozīmējis," akcentēja politiķe.
Viņa piebilda, ka laime ir tā, ka šajā situācijā ES noteikti nav omīte, kas aizies projām uz visiem laikiem. Latvija izvēlējusies būt Eiropas Savienības kodolā, tāpēc mums tajā skaitā ir jānodrošina tas, ka ES turpinās, dzīvo, paplašinās, attīstās un nāk par labu mūsu sabiedrības labklājībai, un mieram, kā arī stabilitātei Eiropā.
Deputāte uzsvēra, ka politiķiem ir pienākums runāt ar sabiedrību un skaidrot Eiropas Savienības lomu. "Tas ir mūsu pienākums, jo mēs patlaban esam pārliecinājušies, ka vārdiem ir nozīme. Un ļauniem un dusmīgiem vārdiem par Eiropas Savienību ir nozīme, un tas mums ir jāapzinās," teica Čigāne.
Viņa ir pārliecināta, ka sabiedrībai jāstāsta, ka Brisele nenozīmē "mēs un viņi", bet gan to, ka Brisele ir "mēs visi kopā".
Sabiedrībai galvenais jautājums saistībā ar Eiropas Savienību ir miers un drošība Eiropā, zināja teikt Čigāne. Mūsu sabiedrība ļoti labi saprot -, ja Eiropa nebūs mierā un drošībā, tādi nebūsim arī mēs, teica politiķe, uzsverot, ka tādēļ būtiski domāt par vērtībām.
"Eiropas Savienība, protams, ir labklājības un ekonomiskā organizācija. Bet tā arī ir kopīgo vērtību organizācija. Un atcerēsimies, ka mēs, pievienojoties Eiropas Savienībai, esam parakstījušies, ka arī mēs ievērosim tādas vērtības kā cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības, tostarp, minoritāšu tiesības," atgādināja deputāte.
Čigāne pauda, ka, ja Eiropas Savienībā būtu kāda valsts, kas ierobežotu savu pilsonisko sabiedrību, medijus, savus tiesnešus, tam būtu tieša ietekme uz to, kā mēs varam dzīvot kopā un kā mēs varam savstarpēji uzticēties. Tādēļ šīs vērtības ir jāsaudzē pie sevis mājās un jāraugās, lai tās tiktu saudzētas un godātas arī citur, piekodināja Čigāne.
  • Publicēta: 25.01.2018 10:56
  • Anastasija Tetarenko, LETA