Lolitas Čigānes blogs

Kā Latvijas tautai būt stiprai? Kas mums jādara, lai piepildītu tās lūgšanas, ko katru gadu, sākot no 11. līdz 18. novembrim vēršam uz debesīm gan savā valsts himnā, gan daudzās jo daudzās citās skaistās un cildenās dziesmās? Kā piepildīt Jurjānu Andreja kantātes “Tēvijai” vārdus - “ar savu visspēcīgo roku novērsi Tēvijai ļaunu”? Padomu šodien, 18. novembra ekumeniskā dievkalpojuma laikā deva Arhibīskaps Jānis Vanags, ka vajag klausīties “kanārijputniņos”. Ogļrači senos laikos šahtās ņēma līdzi kanārijputniņus, jo tie liecināja par to, ka šahtā ir ieplūdis pārāk daudz indīgu gāzu un, ja tie neglābsies tūliņ, tie, iespējams, ies bojā. Tāpēc es gribētu zināt, cik daudz Latvijā šovakar bija cilvēku, kas Valsts prezidenta valsts svētkiem par godu rīkotā koncerta tiešraides laikā izslēdza televizoru tad, kad visus Dailes teātra zālē esošos un visus Latvijas iedzīvotājus LTV Kurzemes vārdā uzrunāja Aivars Lembergs. Zālē sākas apjukums, dažs plaukšķināja, dažs smējās. Tomēr tie, kas pieļāva

Temīda ir akla un tādai tai jābūt, tomēr deputātu kompensāciju jautājuma praktiskās puses ir parādījušas, ka ir nepieciešama daudz niansētāka pieeja kārtībai, kādā Saeimā neievēlētie deputāti saņem kompensācijas. “Viens izmērs der visiem” neder. Pirmkārt, nav pieņemami, ka Saeimas deputāti, kas Saeimā nostrādājuši tikai pāris mēnešus (kā atlaistās 10. Saeimas gadījumā), saņem kompensācijas, turklāt tādā pašā apmērā kā deputāti, kas Saeimā bijuši vairākus sasaukumus. Saeimas deputāta darbs ir pietiekami komplicēts un niansēts, tāpēc ievērojamus panākumus pāris mēnešos nav iespējams gūt, pat vislabākās gribas gadījumā. Tāpēc jebkādam kompensāciju mehānismam vajadzētu sākt darboties tikai pēc vismaz sešiem Saeimā nostrādātiem mēnešiem. Otrkārt, kompensācijas idejiski domātas tam, lai ļautu deputātam saglabāt neatkarību, nebaidoties par iztiku nākošajā dienā pēc neievēlēšanas. Zināms kompensāciju mehānisms bijušajiem parlamentāriešiem pastāv lielākajā daļā demokrātisko valstu. Jāatcera